Raksti

Viedokļi

Par pensijām un solījumiem

Sallija Benfelde

Pastāvošās, pirms vēlēšanām jau tapušās un vēl tikai iecerēs esošās partijas vienmēr sola labāku dzīvi, un tas ir saprotams. Ar labāku dzīvi, iespējams, katrs gan saprot mazliet ko citu, bet, neapšaubāmi, labāka dzīve noteikti nozīmē arī vairāk naudas maciņos ne tikai uzņēmējiem un darba ņēmējiem, bet arī pensionāriem. Un, protams, nav tā, ka pensionāru labklājība ir atkarīga vienīgi un tikai no valsts, bet arī no cilvēkiem pašiem – viņu darba stāža un sociālā nodokļa maksājumiem.

Par to, ka minimālās algas un “aplokšņu algas” saņēmēji, aizejot vecuma pensijā, saņems vien pensiju, kas būs ap simts eiro, varbūt pat mazāk, ir daudz runāts un rakstīts. Ne reizi vien izskanējis viedoklis, ka lielākā daļa minimālās algas saņēmēju patiesībā “uz rokas” saņem vairāk, un valsts nostāja ir diezgan nosodoša pret minimālās algas saņēmējiem. Tas liek domāt, ka, pirmkārt, daļa darba ņēmēju paši var noteikt sev algas, bet nez kāpēc izvēlas minimālo, otrkārt, paši izvēlas daļu nopelnītā saņemt “uz rokas”, nedomājot, ka arī viņiem reiz pienāks pensijas gadi.

Tomēr stāstā par pensijām ir dažas nianses, par kurām runāts netiek. Proti, ja nav sasniegts vajadzīgais darba stāžs, sociālajām iemaksām nav it nekādas nozīmes.

Kā zināms, vecuma pensiju var saņemt, ja darba stāžs ir 15 gadi, bet tad tā būs vien septiņdesmit eiro “ar astīti”. Ja darba stāžs ir 20 gadu, pensija būs astoņdesmit eiro “ar astīti”, un tikai no 30 gadu darba stāža nozīme būs arī sociālo iemaksu lielumam. Tātad, ja pierādāmais darba stāžs ir 29 gadi, tad sociālās iemaksas var būt veiktas pat no divu, trīs vai lielāka apjoma algu apmēra, tam nebūs nekādas nozīmes. Un te nu parādās kāda cita nianse – kā šo darba stāžu pierādīt. No 1996. gada valsts uzskaita visas sociālās iemaksas, tātad darba stāža uzskaite notiek automātiski, bet par laika posmu līdz tam par stāžu liecina tikai viens dokuments – darba grāmatiņa, kuras jau sen vairs nav, vai arī arhīva izziņa.

Pirmajā brīdī viss liekas saprotami un pareizi, bet – kādu laiku likumīgā apritē bija gan darba grāmatiņa, gan nodokļu grāmatiņa, turklāt visu laiku tika atgādināts, ka nodokļu grāmatiņa ir pats svarīgākais dokuments, jo ar laiku darba grāmatiņas vairs nebūs. Tādēļ pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pirmajā pusē ļoti bieži ieraksti tika veikti nodokļu grāmatiņā, ne vēl esošajā darba grāmatiņā. Tagad izrādās, ka nodokļu grāmatiņa nav pierādījums darba stāžam, lai gan prasība pēc tās bija diezgan stingra. Protams, izziņu vai izziņas par darbu var pieprasīt Latvijas Valsts arhīvā, bet ir vēl kāda interesanta nianse – deviņdesmito gadu pirmajā pusē sākās strauja tautsaimniecības pārkārtošanās, jauni uzņēmumi radās un likvidējās vairumā, valstij nebija stingras prasības visus likvidētā privātā uzņēmuma dokumentus nodot arhīvā. Kā sacīja kāda arhīva darbiniece, uzņēmums no saviem dokumentiem vienā mierā varēja sakurt lielu ugunskuru vai izmest tos atkritumos . Ar vārdu sakot, ieraksti par darbu un nodokļiem par šo laika posmu bieži vien ir nodokļu, ne darba grāmatiņā, un arī arhīvā dokumentu var nebūt. Ja agrāk darba stāžu varēja pierādīt tiesā, bija vajadzīgi trīs liecinieki, tad tagad likums to vairs neparedz. Un šīs mazās niansītes likumā patiesībā var atņemt gandrīz visu pensiju daļai to cilvēku, kuri to godīgi ir nopelnījuši.

Kāpēc tā noticis, grūti teikt. Varbūt likumu pieņēmēji nav iedziļinājušies šajos jautājumos, varbūt tā ir vēlme ietaupīt pensijām iemaksāto naudu. Atliek cerēt, ka vismaz jauntapušās partijas šos “sīkumus” pamanīs.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *