Raksti

Viedokļi

Par nesaprašanās sienu

Sallija Benfelde

Nemaz tik atšķirīgi jau mēs, cilvēki, neesam, par spīti tam, ka dzīvojam dažādās valstīs ar atšķirīgu kultūras, reliģisko un sociālo pieredzi.

“Uzskatam, ka aizkaitinājumu izraisa vīruss, līdz galam neizzinātais un nesaprastais apdraudējums, ir pamats. Tomēr no fokusa grupās dzirdētā un internetā lasītā var secināt – pat ja dziļākie tā cēloņi ir tumšie dabas spēki, aizkaitinājuma iemesli ir sociāli. Cilvēkus kaitina citi cilvēki. Daļēji tie, kuri atrodas apkārt, bet vēl vairāk tie, kuri ir tur, augšā.” Tas nav citāts no raksta par Latviju. Tas ir citāts no Levadas Centra kultūras socioloģijas pētījumu nodaļas vadītāja Alekseja Levinsona un Maskavas Pedagoģiskās universitātes soci­oloģes un vadošās pētnieces Ļubovas Borusjakas raksta Forbes krievu izdevumā.

Rakstā daudz interesanta. Piemēram, termins “sociālā distancēšanās” radies aptuveni pirms simts gadiem, sociologi to lietoja, runājot par cilvēku gatavību vai arī nevēlēšanos sadarboties un kontaktēties ar citu rasu un sociālo grupu cilvēkiem. Faktiski saistībā ar vīrusu būtu jālieto termins “sanitārā distance”. Bet, kā raksta minētie sociologi, – nav jau žēl, lai šo terminu lieto. Tomēr ir vērts saprast, kādas šim terminam ir “blaknes”. Pirmkārt, izrādās, ka bieži vien tuvākie radinieki vairs nevar kontaktēties fiziski un apzīmējums “sociāls” rada sajūtu, ka ar varu tiek atņemts kaut kas personīgs. Otrkārt, katrā sabiedrībā pastāv nerakstītas normas un tradīcijas, cik tuvu pienāk pazīstami vai sveši cilvēki, kontaktējoties dažādās situācijās, lai nepārkāptu otra cilvēka t.s. personīgo telpu. Palielināta distance ir kā slēpts ziņojums, ka otrs cilvēks nepatīk, ir pavisam svešs vai pat nicināms. Prasība ievērot divu metru distanci, par spīti tam, ka saprotam, ko tas nozīmē, savā ziņā ir kā signāls, ka jebkurš cilvēks var būt pat nāvējoši bīstams. Un tad zem­apziņa var izspēlēt nejauku joku – paši to neapzinoties, mēs visus citus sākam uzlūkot kā ienaidniekus un sākam pret viņiem naidīgi izturēties. Un tad tas izpaužas dažādos veidos, arī kā vīrusa bīstamības klajš noliegums, jo, lūk, citi ir muļķi, ar kuriem nav jārēķinās, bet es gan zinu, kā viss notiek, un nekad nesaslimšu!
Protams, neatrisinātās sociālās problēmas vai pat ikdienas sīkumi aizkaitinājumu un stresu tikai palielina. Kaut vai pēdējā laikā Latvijā daudz pieminētā nodokļu reforma. Pat neiedziļinoties tajā, ko piedāvā valdība, manuprāt, skaidri redzamas divas lielas kļūdas. Pirmā ir komunikācija jeb prasme sazināties ar sabiedrību. Otrā – reālās dzīves situāciju nezināšana un nevēlēšanās iedziļināties, aizsedzoties ar vairāk vai mazāk abstraktām aprēķinu tabulām.

Tiek runāts par budžetu un budžeta vajadzībām, kas, protams, tā ir, jo tas nodrošina algas ārstiem, skolotājiem, policijai un citiem valsts algotiem darbiniekiem, arī pabalsti un vēl daudzas citas lietas bez normāla budžeta nav izdarāmas. Tomēr sākt ar budžeta ailēm nozīmē radīt iespaidu, ka valdību neinteresē cilvēki, bet gan skaitļi. Ja būtu sākts un pietiekami daudz runāts par to, ka bez sociālā nodrošinājuma jebkurā krīzes situācijā daļa cilvēku paliek pilnīgi neaizsargāti, un ja būtu atzīts, ka tā ir pretruna – cilvēku ienākumi ir mazi, lielākus nodokļus maksāt grūti, bet ar esošajiem nekas nesanāk -, dusmas un stresa būtu mazāk. Tā vietā atkal daudz tika skandēts, ka cilvēki negrib maksāt nodokļus, bet grib saņemt visus valsts pakalpojumus. Brīžam pat izskanēja, ka mazo ienākumu saņēmēji un tie, kuri darbojas alternatīvajos nodokļu režīmos, ir krāpnieki. Sak, cilvēki nemēdz saņemt minimālās algas vai pat mazāk, ir taču skaidrs, ka viņi var maksāt lielāku sociālo nodokli, ja darbojas alternatīvajos nodokļu režīmos. Un vispār, lai iet strādāt “normālu darbu”! Tas skanēja tik absurdi, ka nokaitināja daļu sabiedrības. Bija grūti noticēt, ka valdībā sēdošie nezina un nesaprot, ka ne visi var tikt pie darba līgumiem, jo darba pasūtītājs vai pieņēmējs nevar vai negrib pieņemt darbā un maksāt visus nodokļus. Bija grūti noticēt, ka valdība nesaprot, ka pašnodarbinātais vai MUN maksātājs būs spiests viens pats samaksāt nodokļus (ko parastajā darba līgumā maksā gan darba devējs, gan ņēmējs) un tādēļ to vienkārši nespēs (sociālais nodoklis var izrādīties lielāks par nopelnīto) vai paliks ar grašiem un būs spiests lūgt pabalstus. Tajā pašā laikā valdība negribēja redzēt, ka, piemēram, autoratlīdzības izmanto virkne tādu profesiju pārstāvju, kuriem ar tām patiesībā nav nekādas saistības, bet cietīs, protams, radošo profesiju cilvēki. Vēl trakāk, radās pamatīgas bažas, ka kultūra tiks vienkārši nožņaugta ar obligāti maksājamiem nodokļiem, jo tie izrādīsies lielāki par katrā mēnesī nopelnīto.

Šobrīd budžeta projekts ir iesniegts Saeimā. Radošo profesiju pārstāvji zibakcijā pie Saeimas uzcēla “nesaprašanās sienu”, tā demonstrējot varas nevēlēšanos – varbūt nespēju – zināt un saprast, kas un kā notiek reālajā dzīvē. Tiesa gan, pēdējās dienās ir parādījušās atsevišķas situācijas izpratnes pazīmes, tagad atliek skatīties, kas notiks.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *