Raksti

Viedokļi

Par lēmumu pieņemšanu un “komunisma rēgu”

Sallija Benfelde

Koncertzāle Rīgā ir vajadzīga, un diskusijas, kur to būvēt, ik pa laikam pierimstot, par to notiek jau gadus piecpadsmit. Šķiet, pirmais piedāvājums bija to būvēt uz AB dambja Daugavā, tika pat izstrādāts skiču projekts, bet viss pieklusa uz vairākiem gadiem.

Tad parādījās Andra Šķēles piedāvājums koncertzāles būvniecībai uzdāvināt viņa ģimenei piederošo teritoriju Andrejostā, bet nupat kultūras ministrs Nauris Puntulis ir paziņojis, ka ir pieņēmis lēmumu celt koncertzāli Elizabetes ielā 2, bijušās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkas vietā, kas tagad zināma kā Pasaules tirdzniecības centra (PTC) biroju ēka. Par lēmumu ministrs paziņoja pirms dažām dienām, sakot: “Šī ir unikāla iespēja to cieņpilni nokārtot tādā apmērā – atdodot koncertzāles būvniecībai vislabāko vietu Rīgā un pie viena atbrīvojoties no šī komunisma rēga un ēkas, kura joprojām klaji demonstrē komunisma laika patvaļu, uzbūvējot pilsētas parkā labākajā pilsētas vietā nomenklatūras ēku.”  Koalīcijas partijas bez diskusijām un īpašiem iebildumiem tūlīt piekrita. Tas ir ļoti neparasti, jo koalīcijas partijas, šķiet, gandrīz vēl nekad tik vienprātīgi un dažu stundu laikā nav piekritušas kādam projektam, kura izmaksas rēķināmas daudzos miljonos eiro.

Protams, daudzmiljonu projektos vienmēr ir ieinteresētie, kuru vēlmes sakrīt ar sabiedrības interesēm, ne vienmēr tas nozīmē, ka lēmumi pieņemti kādās šauri savtīgās interesēs.
Kā ir šoreiz?

Vispirms droši vien jāatgādina, kādi bija galvenie argumenti pret AB dambi un Andrejostu, neiedziļinoties, kam tas varētu būt īpaši izdevīgi.
AB dambis neapšaubāmi būtu oriģināla un ekskluzīva vieta koncertzālei, tehniski tas mūsu laikos ir paveicams, bet projekts tā tapšanas gaitā, visticamāk, kļūtu astronomiski dārgs Lat­vijai. AB dambis šo celtni nevarētu “panest”, būtu vajadzīgi ļoti nopietni pamatnes nostiprināšanas darbi, jo tā ir upe ar savu straumi, paisumiem un bēgumiem un nopietnu ūdens līmeņa paaugstināšanos vētru laikā, kad vējš ir no jūras. Savukārt Andrej­osta ir visai degradēta teritorija, kurai būtu nepieciešama nopietna sakārtošana. Šķēles prasība bija, lai vispirms valsts visu izdara un sakārto, tikai tad koncertzāles celtniecībai nepieciešamā teritorija tiktu uzdāvināta valstij. Citiem vārdiem sakot – sakārtojiet man piederošo teritoriju, komunikācijas, iztaisnojiet Ekspor­ta ielu un tad uzdāvināšu. Jāpiebilst, ka būtu nepieciešama arī esošo transporta līniju rekonstrukcija, iespējams, arī jaunu būvniecība. Rezultātā projekta izmaksas arī tuvotos astronomiskam skaitlim.

Teritorija, uz kuras atrodas ēka Elizabetes ielā, tāpat kā pati ēka, pieder valstij. Blakus esošā teritorija pieder pašvaldībai. Vieta ir ļoti laba, ērti sasniedzama, arī sabiedriskais transports ir pieejams. Palūkojoties sociālajos tīklos, liela sabiedrības daļa atbalsta nostāju – tikt galā ar to komunisma rēgu. Tomēr, vai viss ir tik vienkārši?

Arhitekti iebilst, atgādinot, ka 1974. gadā celtā ēka ir sava laika modernisma arhitektūras piemineklis un ka Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, kas tagad piekrīt tās nojaukšanai, Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojumā esošo ēku atzīmējusi kā “kultūrvēsturiski vērtīgu ēku”. Daudzi teic, ka “mums nav vajadzīga padomju laika kaste”, bet vietā atgādināt, ka arī Dailes teātris ir tā laika modernisma arhitektūras piemineklis un ka modernisms bija raksturīgs ne tikai Padomju Savienībai. Tiek arī atgādināts, ka dažāda veida pieminekļu nojaukšana, mainoties laikiem un varai, drīzāk ir barbarisms un ka tad jau vajadzētu nojaukt jebko, kas celts iepriekšējos gadsimtos, baznīcas ieskaitot, jo tās taču liecina par ticību, kas tika atnesta ar uguni un zobenu. Turklāt kon­cert­zālei būs nepieciešama krietni lielāka teritorija, nekā aizņem PTC ēka, un ir bažas, kas notiks ar parku un vai netiks izpostīta kanāla mala.

Protams, otrs lielais jautājums ir par naudu. Ēku bija iecerēts renovēt un modernizēt, lai uz to varētu pārcelties Ekonomikas ministrija (EM). Tādā ēkā, kāda tā ir šobrīd, nopietni strādāt nevar, PTC jau ir pārcēlies. Renovācijai vajadzīgi 30 miljoni. Projekts jau bija vairāk vai mazāk saskaņots, bet tad tas tika apturēts. To esot apturējis finanšu ministrs Jānis Reirs. Ekonomikas ministrija, protams, nepārcēlās, jo ēkā nekas nav darīts. Cik maksātu ēkas nojaukšana, visi plānošanas un saskaņošanas darbi un jaunas būvniecība, šobrīd nav zināms

Manuprāt, notiekošais liecina, ka, iespējams, šis jaunais kon­cert­zāles projekts ticis plānots jau pirms kāda laika, klusiņām panāktas vienošanās, tādēļ koalīcijas partijas tik zibenīgi piekrita ministra Puntuļa idejām. Tāpat arī iespējams, ka ministram tikuši doti padomi no malas, viņš ticis pierunāts, jo nav “tehnisks cilvēks”, kurš labi orientējas būvniecībā un ar to saistītos jautājumos. Par iepriekšējām klusajām norunām, manuprāt, liecina arī tas, ka Valsts nekustamo īpašumu aģentūras (VNĪA) valde, kas plānoja PTC ēkas renovāciju un EM pārcelšanu, pagājušajā gada otrajā pusē tika visai pēkšņi un negaidīti atlaista.
Diez vai premjers Krišjānis Kariņš šajā situācijā var īpaši iejaukties un pieprasīt skaidrojumus un aprēķinus, neriskējot, ka valdība tiek gāzta un krīzes vidū sākas haoss. Ir vajadzīgas nopietnas publiskas arhitektu un citu ekspertu diskusijas, pretējā gadījumā šis projekts izskatīsies kā kārtējais “sarunātais darī­jums”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *