Raksti

Viedokļi

Par kaimiņiem un mums

Sallija Benfelde

“Covid-19” ir kļuvis par daļu no mūsu dzīves, gribam to vai ne. Un tas kā jaudīgs prožektors izgaismo cilvēkus, likumus un novārtā atstātus stūrīšus ne tikai veselības aprūpē, bet arī citās nozarēs. Arī mūsu domāšanā un izpratnē.

Protams, vispirms domājam par sevi, saviem tuvākajiem, par to, kas notiek Latvijā, nevis, piemēram, Krievijā vai Baltkrievijā. Galu galā politiķi par mūsu kaimiņvalstīm nav aizmirsuši, ārpolitika ir viņu darbs, un ārlietu ministrs to dara profesionāli.

Tomēr viss acīmredzot nav tik vienkārši, kā varētu šķist. To, ka Krievijas vara aizvien vairāk tuvojas pilnīgai diktatūrai, turklāt tādai, kas balstās arī uz netīrās naudas un mafijas cienīgu izpratni par lietu kārtību, droši vien pamanījusi lielākā daļa Latvijas cilvēku. To, ka Baltkrievijā nekas nemainīsies, kamēr pie varas būs Putins vai viņa sekotāji, arī nav grūti ieraudzīt, jo bez Putina miljardus vērtajām “dāvaniņām” Lukašenko nespētu maksāt milicijai, specvienībām un savam VDK, tas nav jaunums. Faktiski jau tagad Baltkrievija zināmā mērā ir kļuvusi par Krievijas guberņu, un izskatās, ka par tādu varētu kļūt arī oficiāli.

Par Baltkrieviju vēl joprojām, kaut arī daudz mazāk, klīst runas, cik tur tomēr laba dzīve, savukārt tie, kuri kaut nedaudz kaut ko dzirdējuši vai redzējuši, sociālajos tīklos klaigā, ka pie mums vara izvērš pret tautu genocīdu, uzvedas tāpat kā Baltkrievijā. Tad kas notiek Baltkrievijā?

Tikos ar trīs baltkrievu sievietēm, kuras kļuvušas par politiskajām bēglēm un Muceniekos gaida, kad saņems uzturēšanās atļaujas dzīvei Latvijā. Viņu stāsti ir smagi, pat baisi. Sievietes nav revolucionāres, nekāro kļūt par nacionālajām varonēm un tautas līderēm, viņas ir tikai darījušas savu darbu, bet ir kļuvušas par politiskajām bēglēm. Vienīgā viņu prasība ir bijusi būt godīgiem, taisnīgiem un ievērot tos likumus, kuri Baltkrievijā bija pieņemti. Varētu domāt, ka tagad viss ir kārtībā, bet tomēr nav tik vienkārši. Pirmo reizi, ieejot mazajā Muce­nieku istabiņā ar divstāvu gultām, sievietēm, kuras piedzīvojušas aizturēšanu un piespriestās diennaktis, gribējies bēgt projām. Marijai sākusies panikas lēkme, arī Nastai, ieraugot divstāvu gultas, gandrīz sākusies histērija, jo nelielā telpa atsaukusi atmiņā kameras īslaicīgās aizturēšanas izolatoros un cietumā. “Pēc pirmās aizturēšanas, kad jau atkal biju mājās, izgāju dārzā. Kaimiņš to­brīd vēra ciet savas garāžas durvis, to metāliskā šķindoņa man tā lika satrūkties, ka kļuva slikti. Es pārbijos, kaut arī ar prātu sapratu, ka esmu mājās,” atceras Marija. Kā visbriesmīgāko dienu Latvijā Nasta atceras gadu miju, kad cilvēki šāvuši svētku raķetes, kas viņai asociējas tikai ar trokšņa un dūmu granātām, kuru šķembas var ne tikai ievainot, bet arī nogalināt. “Minskā netālu no manis sprāga trokšņa granāta. No triecienviļņa kājas kļuva nejutīgas, mēģināju kustēties uz priekšu, sākumā baidoties paskatīties uz kājām, vai tās man vēl ir, vai nav palikušas tikai driskas,” saka Nasta. Marija un Ženija piekrīt, ka joprojām saraujas pie katra skaļa trokšņa, ka soļi gaitenī aiz istabiņas durvīm joprojām, it sevišķi naktīs, pirmajā brīdī rada bailes un sajūtu, ka tev atnākuši pakaļ.

Baltkrievijā likumu vairs nav, jebkuru var aizturēt jebkur un apsūdzēt par jebko. Ja “no augšas” ir vēlme, lai būtu vairāk ierosinātu krimināllietu, tad tā arī notiek. Lieciniekiem, pierādījumiem nav nozīmes, saka visas trīs sievietes. Marija, kura dzīvo nelielā pilsētā, kur gandrīz visi cits citu pazīst, saka, ka pandēmijas laikā saslimuši arī daudzi tiesneši. Tiesas sekretārītei vai pat kādam tehniskajam darbiniekam iedota tiesneša mantija, jau iepriekš uzrakstīts spriedums, un tiesas sēde notiek, spriedums tiek nolasīts. Advo­kātam, ja tāds ir, arī nav nekādas nozīmes, jo aiztur, pat notiesā arī advokātus. Pirms pēdējām vēlēšanām daudzviet vēlēšanu kabīnēm izņemtas durvis vai noņemti aizkari, bet Baltkrievijas Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Lidija Jermošina oficiāli publiski paskaidrojusi – ja vēlēšanu kabīne ir norobežota tikai no trīs pusēm, tas neapdraud neatkarīgu balsotāja izvēli.

Stāstus par reālo dzīvi Balt­krievijā varētu turpināt, tomēr skaidrs, ka mēs Latvijā patiesībā pat nespējam iedomāties, esam aizmirsuši, ko nozīmē protestēt diktatūras apstākļos, tādēļ runas par genocīdu pret latviešiem, jo jāvakcinējas vai, tieši pretēji, vakcīnu trūkst, izklausās kā zaimošana. Protams, politiķiem un ierēdņiem ir jāatskaitās par savu darbu, vakcinēšana ne tuvu vēl nav sakārtots un saprotams process. Tomēr apgalvojumi, ka Latvija līdzinās Baltkrievijai, ir meli un spēle Putina pusē.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *