Raksti

Viedokļi

Par iespējamās kultūras galvaspilsētas ēnas pusēm

Sallija Benfelde

Cēsu novada dome pagājušā gada 23. maijā atbalstīja Cēsu dalību konkursā “Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027”. Konkurss tiks izsludināts šogad, bet pieteikumu iesniegšana notiks nākamajā gadā.

Kā zināms, pirmo reizi Cēsis kopā ar Rīgu un Liepāju, toreiz par “Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014” statusa iegūšanu, sacentās 2008. gadā. Par kultūras galvaspilsētu kļuva Rīga.

Var piebilst, ka Eiropas Ko­misija jau 2015.gadā Cēsis ierindojusi starp 70 Eiropas kultūras lielpilsētām līdzās, piemēram, Amsterdamai, Lisabonai, Vīnei un Barselonai. Starptautisku atzinību izpelnījies festivāls “Čel­lo Cēsis”, kam vienīgajam Lat­vijā piešķirts Festivālu asociācijas veidotais Eiropas ievērojamāko festivālu kvalitātes zīmols “EFFE Label”. Un, protams, mums ir koncertzāle “Cē­sis”, ir paveikts liels darbs, lai saglabātu un restaurētu Cēsu pils kompleksu un Sv. Jāņa baznīcu.

Viens no pašvaldības mērķiem ir kultūrtūrisma veicināšana un attīstība. Neatkarīgi no katra cēsnieka interesēm (protams, ne katram kultūra ir pirmā savu interešu sarakstā) un tā, kā pilsētai veiksies konkursā, ir skaidrs, ka centieni kļūt par kultūras galvaspilsētu Cēsis padarīs skaistākas, pievilcīgākas un sekmēs arī ienākumus uzņēmēju un arī pašvaldības naudas maciņā. Tomēr, manuprāt, kultūras galvaspilsētas jēdziens nenozīmē tikai mākslu un kultūru burtiskā nozīmē. Svarīga ir vide, arī tas, ko tūristi varbūt ne­kad neredzēs un neuzzinās.

Un, lūk, jau vairākus gadus nākas domāt par to, kāpēc skaistajās Cēsīs ir vietas, kuras pat negribas redzēt vai kurās dzīvot nav nemaz tik vienkārši.

Šķiet, jau aizpagājušajā gadā Krūmiņu ielā, teritorijā pie Cēsu gaļas kombināta zem elektrolīnijas izcirta kokus un krūmus. Patiesībā viss tika izcirsts, kā mēdz teikt, “pa tīro”, ne tikai zem elekrolīnijas, bet krietni plašākā teritorijā. It kā tika tīrīts grāvis, tika izcirsti krūmi, bet pēc tam aizvāca tikai nozāģētos kokus. Iebraucamais celiņš no Krūmiņu ielas līdz mazdārziņiem tika sadangāts, ūdens caurteces caurules daļēji salauztas. Teritorija joprojām izskatās kā postaža. Vasarā tā aizaug ar milzu zāli, kas apslēpj celmus un dangas, toties pārējos gadalaikos skats ir baiss. Kāpēc tā, kurš ir šīs postažas autors, apkārtējo privātmāju iedzīvotājiem un arī mazdārziņu apsaimniekotājiem noskaidrot nav izdevies. Viņi teic, ka palicis iespaids – domes darbinieki, pie kuriem viņi vērsušies, tur nekad nav bijuši un nenojauš, kā tur izskatās.

Vēl viens jautājums, kas man jau labu laiku nedod miera, ir teritorija pie dzelzceļa Lapsu ielas galā. Vasarā tā kalpo kā brīvdabas dzertuve, pavasaros talkās atkritumus savāc, bet līdz nākamā gada talkai tur atkal izskatās kā sliktā izgāztuvē. Apkārtējo māju iedzīvotāji nesaprot, kādēļ pašvaldības policija nevar regulāri šo vietu pakontrolēt, aizturēt dzīrotājus un par sodu likt tiem pastrādāt, savācot savus atkritumus. Neticu, ka nav likumīga veida, kā uzlikt šādu administratīvo sodu. Kāpēc visiem pārējiem talkās būtu jātīra dzērāju atkritumi?

Un vēl ir jautājums par to, kā dzīvot vietās, kur nav nekāda ielu apgaismojuma un lielākoties valda melna tumsa. Protams, “Cēsu Vēstīs” ir publiskotas budžeta prioritātes 2020. gadam, tajās paredzēta arī ielu apgaismojuma izveide. Un ir saprotams, ka tas nav lēts prieks, tomēr jāteic, ka jau minētās Lapsu ielas galā pie dzelzceļa, sākot no krustojuma ar L. Paegles ielu, nav nevienas laternas. Droši vien pietiktu ar vienu pašā ielas galā. Līdzīga tumsas valstība ir pie Vāveres ielas 1, kur arī pietiktu ar vienu laternu pareizajā vietā.

Tūristi, kuri apmeklē Cēsis, ar šīm problēmām droši vien nekad nesaskarsies, jo tās nav apskates objektu sarakstā. Tāpat tūristi un pilsētas viesi diez vai tumšajā diennakts laikā dosies uz Lapsu ielu pie dzelzceļa vai uz Vāveres ielas pirmo māju. Tomēr iedzīvotājiem aprakstītās problēmas Cēsis nepadara par kultūras galvaspilsētu šī jēdziena plašākajā nozīmē.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *