Raksti

Viedokļi

Par grūti īstenojamām idejām

Sallija Benfelde

Ne tikai šogad pirms vēlēšanām, bet ik pa laikam ir izskanējušas idejas, ka speciālistu trūkumu ārpus lielajām pilsētām varētu risināt ļoti vienkārši – ja topošais speciālists ir mācījies par valsts budžeta naudu, viņam vai nu jāatgriežas dzimtajā novadā, vai viņš tiek nosūtīts tur, kur tādu speciālistu trūkst.

Pirms studiju sākuma tiktu parakstīts līgums, kurā noteikts, ka gadījumā, ja jaunais speci­ālists atsakās doties uz valsts izvēlēto vietu, viņam jāatmaksā visa studiju nauda. Pirmajā brīdī ideja šķiet laba un sola atrisināt daudzas problēmas. Bet vai tas ir tik vienkārši? Ir vismaz divi lieli jautājumi, uz kuriem atbildēt nav tik viegli.

Pirmkārt, šādus noteikumus var izvirzīt tikai valsts vai pašvaldību apmaksātās profesijās un amatos vai arī tad, ja kāds uzņēmējs ir studijas apmaksājis, jo grib un ir ar mieru gaidīt studentu atpakaļ. Un, starp citu, pašvaldības un uzņēmēji reizēm tā rīkojas jau tagad. Valsts nevar likt kādam uzņēmējam vai pašvaldībai likt pieņem darbā speciālistu, kurš ir studējis par valsts naudu. Otrkārt, nav teikts, ka par valsts budžeta naudu studējušais ir apguvis profesiju, kas ir vajadzīga viņa dzimtajam novadam vai pagastam. Tādēļ, treškārt, šie nosacījumi, visticamāk, attiektos tikai uz dažu profesiju pārstāvjiem – piemēram, ārstiem un skolotājiem.

Otrs lielais jautājums ir, vai valsts, nepārkāpjot cilvēktiesību pamatjautājumus, var likt atteikties cilvēkam no savas mājas vietas, ja tā ir viņa privātīpašumā, un pārcelties uz citu Latvijas malu? Protams, var sacīt, ka līgumu var neparakstīt un students var mācīties par savu naudu, bet vai visi to var atļauties?

Daudzi studenti dzīvo kopmītnēs vai mājvietu īrē, bet ne jau visi. Daļai studiju beigušo jau ir ģimenes, tātad jādomā, kur strādās vīrs vai sieva, vai bērniem būs vieta bērnudārzā. Īres maksa arī novadu pilsētās mēdz būt ļoti augsta, un nav teikts, ka jaunais speci­ālists to spēs samaksāt, turklāt tur, kur ir darbavietas, trūkst īres dzīvokļu.

Tātad, ja cilvēkam ir vajadzīgā profesija, viņš ir studējis par valsts naudu, turklāt viņam ir ģimene, tad acīmredzot valstij ir jānodrošina viņam mājoklis par tādu īri, kas ir samaksājama (vai jākompensē daļa īres maksas), tāpat arī vajadzības gadījumā jāgarantē vieta bērnudārzā, ja tas ir vajadzīgs.

Vai tas šodien ir iespējams? Vai ir rēķināts, cik valstij tas izmaksās? Negribu teikt, ka ideja vispār ir nekur nederīga, bet, pirms to piedāvāt kā panaceju ar speciālistu trūkumu saistītajām problēmām, vispirms ir jāpiesēžas pie galda un jārēķina.
Līdzīgi, manuprāt, ir ar pēdējā laikā uzsākto kampaņu par jaunu amata prasmju iegūšanu. Ideja pati par sevi pareiza, bet kādas prasmes, kuras vajadzīgas darbiem novados, var apgūt, piemēram, sievietes pirmspensijas vecumā? Metinātāja, betonētāja, kravas automašīnas vadītāja?

Tādēļ kampaņu rīkotājiem un pirmsvēlēšanu dāsnajiem solītājiem nebūtu par ļaunu papētīt re­ālo dzīvi. Teorijas un idejas ir laba lieta, bet jāredz arī, vai tās var īstenot un kā to izdarīt.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *