Raksti

Viedokļi

Par demisijām un valdības stabilitāti

Sallija Benfelde

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš pieprasījis veselības ministres Ilzes Viņķeles demisiju, ministre piekritusi aiziet, un partiju apvienība “Attīstībai/Par!” lems, vai palikt koalīcijā.

Izrādās, Latvijas Rektoru padome pieprasījusi arī izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šup­linskas demisiju, padome par to lēmusi dienu pirms Ziemas­svētkiem, bet publiski par to zināms kļuvis tikai tagad. Vēl pirms tam ministres demisiju pieprasīja Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA). Maz ticams, ka ministre labprātīgi atkāpsies no amata. Nav arī zināms, vai Jaunā konservatīvā partija (JKP), kura Šuplinsku izvirzīja amatam, piekritīs ministri mainīt un vai nedraudēs ar koalīcijas pamešanu.

Novembrī labklājības ministres Ramonas Petravičas demisiju pieprasīja Sociālo darbinieku biedrība, Latvijas bāriņtiesu asociācija un partija “Progresīvie”. Ministre pat negrasījās atkāpties, un arī partija neizrādīja jebkādu vēlmi kaut ko mainīt, jo, iespējams, tai vienkārši nav, ko likt vietā, proti, iespējams, tās “rezervistu soliņš” patiesībā ir tukšs.

Ja par Šuplinskas demisiju varbūt vēl varētu domāt – ministre grib ieviest reformas, tādēļ tāda pretestība -, tad par Petraviču kā neprofesionālu ministri, manu­prāt, šaubu nav. Tiesa gan, Šup­linskas vadības metodes ir visai savdabīgas un brīžiem atgādina boļeševiku revolūcijas laika komisāra rīcību un izpratni par procesiem.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce atkāpās pats, partiju apvienība “Attīstībai/Par!” aši izvirzīja citu kandidātu, un Saeima to atbalstīja.
Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens pēc Valsts prezidenta nepārprotamajiem mājieniem, ka viņu varētu atlaist no amata, pieklusa, pēkšņi saprata, ka arī Valsts policija var piedalīties ierobežojumu kontrolē, un pārstāja mēģinājumus ar padomiem jaukties citās nozarēs.

Ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (KPV LV) pēc pieejas anulēšanas valsts noslēpumam iesniedza demisiju, partija vietā izvirzīja citu amata kandidātu, Saeima to atbalstīja.
Skandāli, skandāliņi un neapmierinātība šīs valdības laikā ir skāruši arī Nacionālās apvienības (NA) kultūras ministru Nauri Puntuli, JKP satiksmes ministru Tāli Linkaitu un finanšu ministru Jānis Reiru ( “Jaunā Vienotība”).

Ironiskas piezīmes un nosodījumu ik pa laikam izpelnās arī tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) un aizsradzības ministrs Artis Pabriks (A/P!).

Šķiet, bez skandāliem un lieliem protestiem ir izticis tikai ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičš (JV) un klusiņām darbojas zemkopības ministrs Kaspars Gerhards (NA).

Protams, iebildumi, protesti un ironiskas piezīmes nav nekas neparasts, jo diez vai var atrast valsti, kurā visi iedzīvotāji ir apmierināti ar visu ministru darbu. Jau nopietnāk izklausās demisiju pieprasījumi un koalīcijas reakcija uz tiem. Viņķeles gadījumā koalīcijai nekādu iebildumu (izņemot varbūt A/P!) neesot.

Neņemos spriest, kāpēc premjers, kurš parasti cenšas visus kaut kā noturēt kopā un nonākt pie kopīga lēmuma, pēkšņi pieprasīja veselības ministres demisiju. No malas raugoties, neizskatās, ka Viņķele ir tā ministre, kurai būtu jāaiziet pirmām kārtām, jo Šuplinskas un Petravičas darbi vieš daudz mazāku uzticību. Acīmredzot nesaskaņas starp premjeru un ministri bija briedušas jau ilgāku laiku. Var piekrist tam, ka vismaz no Veselības ministrijas puses plānam par inficēšanās līmeņiem un nepieciešamajiem ierobežojumiem vajadzēja būt jau vasaras beigās, turklāt to vajadzēja publiskot, lai visiem ir skaidrs, kas notiks, ja inficēto skaits pieaugs par 100, 200 vai vairāk nedēļas laikā. Tāpat arī vakcinācijas plānam vajadzēja būt jau labu laiku – iedzīvotāju sadalīšana “kategorijās”, manuprāt, ir ļoti pareizs lēmums, bet tā “atšifrējums” gan ir nācis pēdējā brīdī. Tāpat ir arī skaidrs, ka ne jau ģimenes ārsti var nodrošināt lielākās iedzīvotāju daļas vakcināciju, jo tas, kā mēdz teikt, nav tehniski iespējams. Tad jau drīzāk būtu jāpiesaista armija ar pārvietojamiem lauka hospitāļiem un armijas mediķiem.

Savukārt tiem pārmetumiem, ko izplata JKP, gan nekādi nevar piekrist – dažs deputāts sašutis, ka nevar vakcinēties tūlīt un tagad, ka viņam nez kāpēc jāgaida. To, ka ne jau amats vai naudas maciņa biezums nosaka, vai cilvēks ir riska grupā, nepamierinātajiem politiķiem ir grūti saprast. Tāpat arī pārmetumi par vakcīnu iepirkumu neskan nopietni, jo neviena Eiropas Savienības (ES) valsts nevar individuāli vakcīnas ne pasūtīt, ne iepirkt, lai nebūtu tā, ka bagātākie tiek pie vakcīnām, bet pārējie var palikt bešā. Tāpat arī patiesība ir tā, ka sākumā izskatījās, ka šobrīd vēl ES neapstiprinātās Astra Zeneca vakcīnas būs pirmās, turklāt tās ir lētākas un to uzglabāšana ir daudz vienkāršāka. To, ka ES šobrīd valda zināms haoss saistībā ar iepirkumu, diez vai var pārmest ministrei. Tāpat kā to, ka ražotājs var saražot tikai tik daudz, cik var.

Ar vārdu sakot, pārmetumi ministrei ir gan pelnīti, gan nepelnīti, bet, manuprāt, ir lieki iesaistīties publiskā “veļas mazgāšanā”, jo iedzīvotājus tas mierīgākus un laimīgākus nepadarīs, galu galā nianses un daudzas lietas zina tikai procesos iesaistītie.

Domāju, daudz svarīgāks ir jautājums par valdības stabilitāti, jo krīzes laikā mainīt valdību nav prātīgākais darbs un par labu, pēc manām domām, tas nevienam nenāks. Valdība nav stabila, jo koalīcijas partijas ir ļoti dažādas, ar ļoti dažādām, pat pretējām interesēm. Manuprāt, tikai tāds premjers, kurš būtu ar mieru klusiņām vienoties par to, ka katrai partijai tiek kaut kas no “lielā pīrāga”, izskatītos kā labs un pareizs vadītājs, jo tad visu klusām sarunātu un sabiedrībai valdība varētu demonstrēt skaistu un lielu vienprātību. Esam ievēlējuši tādas partijas un deputātus, kādus izvēlējāmies. Ja valdībai tagad nāksies demisonēt, tad jaunajā valdībā, visticamāk, būs šobrīd ārpusē palikušie, kuri jau labu laiku neslēpj savas intereses – draudzība ar lielo Austrumu kaimiņu un “pareiza” naudas sadale.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *