Raksti

Viedokļi

Par atbildību baseinā

Madara Ozoliņa

Nesen Latviju pāršalca ziņa par Ventspilī peldēšanas mācību laikā bojā gājušo puisīti. Daudzus šokējusi informācija par to, ka viena trenera pavadībā tikuši mācīti 15 mazi bērniņi. Tomēr Latvijā nav vienotu noteikumu, kas paredzētu, cik bērnu vienas nodarbības laikā drīkst atrasties ūdenī un cik pieaugušajiem būtu jābūt blakus.

Mūsu pusē bērniem peldēšanas nodarbības notiek Priekuļu peldbaseinā “Rifs” un Cēsu 5. pirmsskolas izglītības iestādē. Bērni no Cēsu pilsētas bērnudārziem uz peldēšanas nodarbībām tiek vesti tieši uz 5. bērnudārzu. Katras pirmsskolas izglītības iestādes sporta skolotājs trenē sava bērnudārza audzēkņus. Cēsu 5. pirmsskolas izglītības iestādes sporta skolotāja Laila Āboliņa pasniedz bērniem nodarbības ne tikai sporta zālē, bet arī baseinā. “Vienas nodarbības laikā ūdenī atrodas 12 līdz 15 bērni. Lai arī es viena pati vadu nodarbības, blakus atrodas vēl viena audzinātāja. To es izcīnīju jau no sākuma, kad sāku bērniem vadīt peldēšanas nodarbības. Un šeit nav runa par to, ka nevaru pieskatīt lielu skaitu bērnu. Iespējams, daudzi domā – ja vari visu izdarīt grupiņas telpās, tad vari arī ūdenī. Tomēr tas ir kaut kas pavisam cits. Ūdens ir ūdens, un šajās nodarbībās ir jābūt īpaši modriem un piesardzīgiem. Turklāt, ja kāds bērns prasa aiziet uz tualeti, ir audzinātāja, kura bērnam ies līdzi. Bērnus vienus mēs nekur nelaižam. Gadījumi mēdz būt dažādi, tādēļ man peldēšanas nodarbībās šis vēl viens pieaugušais blakus ir vajadzīgs.”
Laila arī stāsta, ka īpaša piesardzība jāievēro, kad baseinā atrodas bērni bez peldēšanas palīgierīcēm: “To, vai bērniem tiek likti uzrocīši, nosaka katrs skolotājs individuāli. Parasti tie tiek likti bērniņiem, kuri tikai sāk apgūt iemaņas ūdenī. Tie, kas baseinā jau pabijuši un peldēt mācās otro gadu, ūdenī dodas bez uzrocīšiem. Ļoti būtiski ir arī tas, cik bērns ūdenī jūtas drošs. Svarīgi, lai tad, kad bērnam iešļaksta acīs ūdeni vai viņam pazūd pamats zem kājām, mazajam nesāktos panika. Pie tā tiek strādāts, pildot visdažādākos vingrinājumus. Gada sākumā šie vingrinājumi ir pavisam vienkārši. Bērnam pie ūdens jāpierod. Tad jau var pateikt, kurš bērns ir drošāks, kurš bailīgāks. Un, protams, katrā grupiņā ir arī kāds pārgalvīgāks bērns. Kā mēs sakām, vadot ūdens nodarbības, mums katram jābūt četrām acīm.”

Cēsu 5. pirmsskolas izglītības iestādes sporta skolotāja arī atzīst, ka ne reizi vien vecāki ir izteikuši vēlmi piedalīties nodarbībā un savu bērnu no malas vērot: “Es kā mamma to ļoti labi saprotu. Mans trīsarpus gadus vecais dēls ar savu bērnudārza grupiņu tiek vests uz peldēšanas nodarbībām Priekuļu baseinā. Arī es sākumā izjautāju audzinātājas par visu, kā tas notiks. Pirmajā nodarbībā biju arī blakus. Tomēr mana sirds ir mierīga, jo papildus vienam profesionālam trenerim, kurš vada nodarbības, ūdenī atrodas arī divas audzinātājas. Mana pieredze rāda, ka, ja mamma vai tētis nodarbības laikā ir blakus, tad nodarbība kļūst haotiska. Bērni grib vecākiem parādīt, ko ir iemācījušies, kāpj laukā no baseina un iet pie vecākiem. Bērni ir grūtāk disciplinējami, viņiem mazinās uzmanība. Vecāki var pagaidīt ārpusē un pēc nodarbības palīdzēt bērniem saģērbties un izžāvēt matus, kas būtu ļoti noderīgi.

Noteikti vieglāk būtu, ja vienas nodarbības laikā man būtu jāredz, piemēram, astoņi bērni. Bet tas nav iespējams, jo ko tad darīs pārējie? Nevar grupiņas dalīt uz pusēm – samazinot sporta nodarbības zālē, liekot to vietā nodarbības baseinā, jo ir arī konkrēts sporta nodarbību skaits, kas jāizpilda.

Tas, kas notika Ventspilī, ir milzīga traģēdija. Bet es nevainoju treneri. Vaina ir sistēmā, kas nav sakārtota, jo katrā iestādē, kur notiek peldēšanas mācības bērniem, noteikumi ir citādi. Es ne tikai kā sporta skolotāja, bet arī kā mamma priecātos, ja šis jautājums beidzot tiktu sakārtots valstiskā līmenī.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *