Raksti

Viedokļi

Norakstīt vai tomēr piedzīt

Jānis Gabrāns

Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks rosina bankām norakstīt neatgūtos tā dēvēto “trekno gadu” jeb “burbuļa” laika parādus, kas ļautu atgriezties ekonomikas apritē vairāk nekā 10 000 cilvēku.

Intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā “Rīta panorāma” M.Kazāks norādījis, ka ievērojams skaits iedzīvotāju “treknajos gados” ņēma kredītus, pārsvarā hipotekāros aizņēmumus, kurus daudzi vēlāk nespēja atmaksāt. Daļai tika atsavināti mājokļi, taču daudzos gadījumos arī ar to nepietika parādu nomaksai. Patlaban bankas šos parādus uzskata par neatgūstamiem, taču tehniski tie nav norakstīti.

M. Kazāks uzskata, ka būtu taisnīgi parādus norakstīt, ņemot vērā, ka bankas vairs nerēķinās ar šo parādu atgūšanu. Tāds solis ļautu atgriezt Latvijas ekonomikas apritē vairāk nekā 10 000 cilvēku, daļa no kuriem ir ēnu ekonomikā vai emigrējuši. Pēc Latvijas Bankas prezidenta teiktā runa ir par parādiem aptuveni pusmiljarda eiro apmērā. To norakstīšana būtu visām pusēm bez nekādām izmaksām, taču būtu atbalsts valsts ekonomikai.

Domājams, katram radu, draugu vai paziņu lokā ir kāds, kurš “treknajos gados” nolēma, ka tie nekad nebeigsies, ņēma kredītus desmitu un pat simtu tūkstošu apmērā, lai tiktu pie kārotā mājokļa, sapņu mašīnas un tamlīdzīgi. Bija taču aicinājums “gāzi grīdā!”, celtnieki brauca ar jaunākajiem “BMW”, daudzi iegādājās dzīvokļus jaunajos projektos un tamlīdzīgi, diemžēl ļoti ātri eiforija beidzās un nācās palikt, runājot kādas pasakas alegorijā, pie sasistas siles.

Dažs savilka jostu un centās maksāt kredītu, cits vienkārši atmeta ar roku – lai būtu, kas būdams. Vēl daļa devās uz ārzemēm, lai vai nu pelnītu un atmaksātu, vai arī vienkārši nozustu no parāda piedzinēju redzesloka.

Tāpēc M. Kazāka rosinājums izraisījis dažādu reakciju, ko liecina komentāri tīmeklī. Vieni norāda, ka piekrīt šim ierosinājumam, taču nevajadzētu aizmirst tos parādniekus, kuri cenšas šos ”burbuļa” laika parādus atdot.

“Varbūt labi, bet ne pārāk godīgi pret tiem, kuri, zobus sakoduši, nokārtoja savas saistības – bankrotējot, bojājot savu kredītvēsturi -, bet nokārtoja. Citi joprojām turpina maksāt, tādējādi saglabādami godu un cieņu visās jomās. Ne­apšaubāmi, starp parādniekiem ir arī ļaunprātīgi nemaksātāji, viņi nu nolikti uz viena plauktiņa ar pārējiem, kuri cenšas,” raksta kāds komentētājs.

Cits norāda, ka atbalsta ierosinājumu un arī bankām jāuzņemas riska procents, jo tad aizdevumus piedāvāja bez mēra izjūtas, bet, kad jāsedz izdevumi, izrādās, smagums jāiznes tikai vienai pusei.

Daži skaidri pauž, ka neatbalsta šo ierosinājumu un parādi jānomaksā: “Neviens nevienu ar varu nedzina uz banku ņemt kredītus daudzu tūkstošu apmērā. Ja cilvēks milzīgu kredītu ņem bez atbildības sajūtas, tad komentāri lieki.”

“Druva” jautāja viedokli ekonomistam Paulam Irbinam, kurš atzina, ka tas nav vienkāršs jautājums: “No vienas puses, es gribētu paļauties uz Latvijas Bankas prezidenta teikto, bet ir arī otra puse, tas tiešām nebūtu pārāk godīgi pret tiem, kuri darīja visu, lai kredītus atdotu, vai pret tiem, kuri neaizņēmās, lai gan vilinājums bija liels. Sanāk, ka tie, kuri aizņēmās, bet neatdeva, būs labākā pozīcijā pret tiem, kuri neizņēmās. Jā, nav vienkāršs jautājums, bet gribu cerēt, ka Bankas prezidents kā ekonomists un finansists kopējo bildi redz labāk. Ja šāds solis tiešām veicinātu cilvēku atgriešanos, iznākšanu no pelēkās zonas, ekonomikas uzplaukumu, es to atbalstītu. No tā, ka ekonomika attīstīsies straujāk, visiem būtu labāk, arī tiem, kuri kļūdas nepieļāva.”

Taču par neatgūstamiem var saukt ne tikai šādus parādus. Daudzām daudzdzīvokļu mājām jau gadiem līdzi nāk neatgūstamo parādu nasta, kas radusies par iedzīvotāju, kuri, visticamāk, šajos mājokļos sen vairs nedzīvo, savulaik nesamaksātiem komunālajiem maksājumiem. Vajadzētu domāt arī par šo parādu norakstīšanu, taču Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ģirts Beikmanis norāda, ka šis jautājums pagaidām valsts līmenī nav guvis ievērību, lai gan par to tiek atgādināts: “Viņi laikam cer, ka viss kaut kā atrisināsies pats no sevis. Cietēji ir namu apsaimniekotāji, jo rēķins tiek piestādīts viņiem, nevis atsevišķiem dzīvokļiem. Pakalpojumu sniedzējiem neinteresē, kurš iedzīvotājs maksā, kurš ne. Viņiem svarīgi, lai rēķins apmaksāts. Lai cilvēki nepaliktu bez komunālajiem pakalpojumiem, namu apsaimniekotājs iegulda savus līdzekļus. Ja mājai paņemts kredīts siltināšanai, tas jāapmaksā, pretējā gadījumā banka var piemērot kādas sankcijas. Mūsu valstī ir nostāja, ka kaimiņam par kaimiņa parādiem nav jāmaksā, bet kāpēc pārvaldniekam šie parādi būtu jāsedz? Valsts saka, ka nav jāmaksā, bet, ja nemaksāsim, mājai atslēgs siltumu, ūdeni. Tas joprojām ir neatrisināts jautājums.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *