Raksti

Viedokļi

Netveramais budžeta pārpalikums

Jānis Buholcs

Pirms desmit gadiem Latvijā sākās lielā finanšu krīze. Bija nepieciešams ilgs laiks, lai valsts ekonomika atgūtos, bet pašlaik situācija tomēr ir daudz labāka, nekā bija krīzes priekšvakarā. Ar uzkrājumu veidošanu citām nebaltajām dienām mums gan nesokas.

No krīzēm un citām nelaimēm var mācīties. Arī Latvija ir mācījusies – gan politiski, gan ekonomiski. Kopš krīzes valdībā pie teikšanas vairs nav bijis politiķu, kuri atklāti sludinātu “gāzi grīdā” pieeju. Mēs aizvien pietiekami labi zinām, ka pēc lielas izaugsmes, ja tā netiek pārdomāti vadīta, var nākt arī liels kritiens. Ir veikti arī dažādi citi pasākumi, lai ierobežotu procesus, kuriem bija ietekme uz toreizējās krīzes veidošanos un norisi. Ir palīdzējusi arī dalība Eiropas Savienībā, kas arī no savas puses ir ieviesusi virkni jaunu normu un mehānismu. To vidū ir gan stingrākas prasības komercbankām, lai tās labāk spētu pārvarēt iespējamus satricinājumus, gan arī dalībvalstu valdībām saistoši noteikumi budžeta veidošanā, lai novērstu nesamērīgi lielu budžeta deficīta iespēju.

Kopš 2014. gada Latvijā darbojas Fiskālās disciplīnas padome. Tā ir institūcija, kuras galvenais uzdevums ir uzraudzīt Fiskālās disciplīnas likumu. Fiskālās disciplīnas likums, kas pieņemts 2013. gadā, savukārt ir paredzēts valsts finansiālās stabilitātes nodrošināšanai. Daži no finanšu politikas principiem, kas ierakstīti likumā, ir šādi: taupība (resursi jātērē lietderīgi un efektīvi); uzkrājumi (ja situācija ļauj, valsts budžets jāveido ar pārpalikumu); pretcikliskums (straujas izaugsmes laikā fiskālajai politikai jābūt ierobežojošai, bet lejupslīdes laikā – stimulējošai); stabilitāte (finanšu politikai ir jābūt paredzamai un pēctecīgai).

Pagājušajā nedēļā Fiskālās disciplīnas padome izplatīja ziņojumu, kurā norādīja: par spīti tam, ka pašlaik ir ekonomikas izaugsmes laiks, valsts budžets tā arī nav veidots ar pārpalikumu. Nākamā gada budžeta projektā ir paredzēts deficīts 0,7 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta. Tas nav liels, līdz ar to izbīlim nav pamata. Šajā ziņā mēs ne tuvu neesam sliktākajā situācijā Eiropā – ir valstis, kuru tēriņi pret ienākumiem ir krietni lielāki. Par pieņemamu šo budžetu ir atzinusi arī Eiropas Komisija. Un tomēr – budžeta deficīts jebkurā gadījumā nozīmē dzīvošanu uz parāda. Ja parādus krājam laikā, kad ekonomikas procesi ir kopumā labvēlīgi, tad krietni mazākas rīcības iespējas būs tad, kad situācija kļūs saspringtāka. Turklāt esošā parāda procentu nomaksa jau tagad nozīmē pavisam konkrētus papildu tēriņus.

Brīvā tirgus ekonomiku raksturo cikliskums. Ir periodi, kuros notiek straujāka izaugsme, un ir periodi, kuros izaugsme samazinās vai pat ir negatīva. Sarukuma posmiem vienmēr nav jābūt krasiem. 2008. gada krīze bija ļoti smaga gan Latvijā, gan pasaulē – nav teikts, ka pārskatāmā nākotnē varētu notikt kas šāds. Tomēr cikli paši par sevi ir likumsakarīgi, un ir nepieciešams tos ņemt vērā gan budžeta veidošanā, gan citos finanšu politikas aspektos. Tieši fiskālā politika ir galvenais instruments, kas valstīm ir pieejams šo procesu vadīšanā.

Fiskālās disciplīnas padome norādījusi, ka Lietuva un Igaunija jau šogad bija spējusi veidot budžetu ar pārpalikumu un pārpalikums plānots arī mūsu kaimiņvalstu nākamā gada budžetā. Padomes priekšsēdētājs Jānis Platais uzsvēris, ka Latvijas ekonomika pašlaik aug pat straujāk nekā Lietuvas un Igaunijas ekonomika. Tas vēl vairāk atgādina to, ka šis pirmām kārtām ir jautājums par politisko gribu.

Jāatzīst gan, ka pašlaik Latvijā situācija nudien nav tāda, kurā būtu viegli ierobežot tēriņus. Ir vesela joma nozaru, kurās ir lielas problēmas ar finansējumu – to vidū ir medicīna, tieslietas, izglītība, zinātne. Ārkārtas situācija, kas izsludināta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Rīgas reģionālajā centrā saistībā ar nepietiekamajiem resursiem pamata darbības nodrošināšanai, ir tikai viens piemērs. Daudzu ļoti svarīgu profesiju pārstāvju darbs pašlaik netiek pienācīgi atalgots, līdz ar to ir grūti piesaistīt nepieciešamos speciālistus – šādai situācijai ir gan tūlītējas, gan ilgtermiņa sekas uz valsts attīstību.

Nepalīdz arī politiskās norises. Valsts budžeta projektu sagatavojusi aizejošā valdība, taču darbs pie tā būs jāturpina jau nākamajai valdībai, un par to būs jābalso jaunajai Saeimai. Valdības veidošanas process nesokas raiti. Jau tagad politiķiem, kuri piedalās valdības veidošanas sarunās, ir nācies apjaust – viņu priekšvēlēšanu solījumi un sākotnējās tēriņu ieceres neatbilst iespējām. Partijas, kuras vēl nesen solīja lielākas algas, pensijas un citus labumus, pašlaik nebūs tās, kuras vēl vairāk nekā aizejošā valdība meklēs, kur samazināt jau esošos izdevumus.

Šādā situācijā valsts budžets, kurš vismaz nepārkāpj Eiropas Komisijas noteiktās vadlīnijas, ir uzskatāms par pieņemamu risinājumu. Taču ilgtermiņa problēmu tas, protams, nerisina. Pašreizējo finansiālo ugunsgrēku dzēšana turpina laupīt mums lielāku rocību nākotnē.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *