Ceturtdiena, 25. aprīlis
Vārda dienas: Līksma, Bārbala

Neredzam vai negribam pamanīt nelaimi līdzās

Monika Sproģe
00:00
12.01.2017
2

Lai gan bieži uzskatām, ka mums nav tiesību jaukties otra dzīvē, jo mums katram ir tāda, kādu esam pelnījuši un tikai mēs spējam to dzīvot, tomēr ir situācijas, kad nedrīkstam palikt malā. Ir tūkstošiem situāciju, kad kāda cilvēka pasaule ir apdraudēta un sagrūst, taču tik bieži mēs izliekamies to neredzam. Kāpēc? Bailes, nevēlēšanās uzņemties atbildību, kauns, dusmas, nezināšana? Īpaši šie jautājumi saasinājās, kad Dobelē gāja bojā zīdainis, jo vecāki vairākas dienas bija miruši, bet neviens to nebija konstatējis. Līdzīgs gadījums, par laimi, bez traģiskām sekām bija Olainē, kad piecgadīgs zēns vairākas dienas bija ieslēgts dzīvoklī kopā ar mirušu tēvu. Neviļus rodas jautājums – vai tiešām neviens to nemanīja, ne kaimiņi, ne paziņas? Vai tik ļoti norobežojamies viens no otra, ka nepamanām pat nelaimi, kas ir līdzās? “Druva” šos jautājumus uzdeva Cēsīs sastaptiem cilvēkiem.

Cēsnieks Renārs Sproģis pauda savu pieredzi: “Pirms gadiem septiņiem, varbūt astoņiem, braucot pa Veclaicenes šoseju, blakus Ieriķu autobusa pieturai ieraudzīju guļam zemē vīrieti. Apstājos, piegāju pie viņa, redzot, ka gulošais konvulsijās raustās, zvanīju neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai. Kamēr mediķi pie mums brauca, pa tālruni tiku instruēts, kas jādara, lai nabaga cilvēks sev nenokostu mēli, nenosmaktu un citādi sevi netraumētu. Lai gan mediķi bija ceļā, runājot pa telefonu, viņi jau pieļāva domu, ka vīrietim varētu būt epilepsijas lēkme, kā arī izrādījās. Nezinu, cik ilgi šis kungs bez palīdzības bija gulējis, pirms es pie viņa piestāju, bet vai jūs domājat, ka šo 15-20 minūšu laikā kaut viens auto apstājās, lai piedāvātu palīdzību? Nē.”

Sarunā R. Sproģis pauž viedokli, ka, viņaprāt, sava loma sabiedrības vienaldzībā ir zemajam labklājības līmenim valstī. “Jo sabiedrība nabadzīgāka, jo vairāk tā kļūst agresīva, vairāk ieraujas sevī. Tie nav tikai mani novērojumi. Dienas trīs pēc Dobeles traģēdijas es piezvanīju bērnu reanimatologam Pēterim Kļavam un piedāvāju palīdzēt traģēdijā cietušajiem bērniem, ja reiz viņi ir slimnīcā. Viņš atbildēja, ka šis nav vienīgais smagais gadījums, ka šie bijuši tikai ziediņi. Īstenībā situācija ir ārkārtīgi smaga, bet par to nerunā. Diemžēl tagad moderni ir neiedziļināties nedz rakstos, nedz faktos. Esot statistika, ka 95% cilvēku, lasot ziņas, izlasa tikai pirmos trīs teikumus. Jāsecina, ka mūsdienās cilvēki ir aprobežoti un vērsti tikai uz sevi. Pat tādi paziņas, kas ieņem augstus amatus Valsts policijā, man teikuši – es nesen nopirku māju, redzi, kur mana mašīna, mani bērni, man ir pilnīgi nospļauties par to, kas notiek apkārt. Tā, lūk! Šajā attieksmē arī ir atbilde.”

Arī Jurita Mikoviča domā līdzīgi: “Jā, sabiedrība kopumā noteikti ir kļuvusi vienaldzīga gan pret apkārtni, gan dažādiem notikumiem un cilvēkiem, ja jāsalīdzina ar to, kā bija kādreiz. Bet tajā, manuprāt, nav konkrēti neviens vainojams – vainīgs esam tikai katrs pats, esot vienaldzīgs. To veicinājis ārkārtīgi piesātināto notikumu birums visapkārt. Un, jo vairāk notikumu, jo vairāk viedokļu. Iespējams, cilvēki nedaudz baidās. Šodien taču tik ļoti nosoda tos, kas jaucas citu dzīvēs vai izsaka savu viedokli. Tu esi sliktais. Tu esi ielīdis kāda “privātajā” teritorijā. Un tā mēs norobežojamies.

Nesen kāda notikuma kontekstā domāju, cik nežēlīgi mēs reizēm varam būt viens pret otru, bet tad pati nonācu situācijā, kad māte bērnu publiski sapurināja tik ļoti, ka gribējās turpat muzejā to izdarīt ar viņu pašu. Un ziniet? Es nobijos un neaizrādīju. Kāpēc? Jo tas taču nav mans bērns, mana dzīve. Piekrītu, ka šim muļķīgajam aizspriedumam vajadzētu tikt pāri. Mums visiem. Tomēr kopumā ir labas lietas un cilvēka otram sniegtais prieks gūst virsroku. Mēs bieži vien runājam tikai par negatīvo, aizmirstot, ka četrreiz vairāk ir labā. Aizmirstam novērtēt. Ziņu portālos varu ieraudzīt 19 virsrakstus par nejēdzīgām kaislībām politiskajā arēnā, bet nevienu par izcilu mākslas izstādi vai ko līdzīgu.”

Līdzīgi uzskata arī Evita Zariņa. Viņa vērtē, ka cilvēki ir kļuvuši neuzņēmīgāki pret apkārtējo sāpēm un problēmām: “Visi aizņemti darbos. Pat ģimenē nepietiek laika, lai viens otram piegrieztu vērību, kur vēl svešajiem. Pati strādāju no astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā, un šķiet, ka par maz esmu kopā ar bērniem. Arī nogurums notrulina, padara vienaldzīgu.”

Turpretī Inga Broka domā, ka kopumā cilvēki nav kļuvuši vienaldzīgāki viens pret otru: “Interese vai vienaldzība pret apkārt notiekošo ir atkarīga no katra indivīda un viņa paša dzīves vides, pieredzes, dzīves ritma. Nedomāju, ka ir kāds vienots apstāklis, kas būtu padarījis sabiedrību vienaldzīgu.”

Savukārt valmieriete Zane Boša atzīst, ka cilvēki izturas vienaldzīgi tad, ja tas neskar viņus pašus, tuviniekus vai draugus: “Esmu novērojusi, ka lielāka vienaldzība ir Rīgā. Mazpilsētās cilvēki ir iejūtīgāki. Šķiet, viena daļa nevēlas iejaukties notiekošajā, lai nebūtu lieku klapatu. Labāk nebāzt degunu citu darīšanās, ka vēl nedabū pa degunu.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ķīmiskās gaisa taciņas jeb sazvērestības teorija interneta dzīlēs

05:23
25.04.2024
17

Pieļauju, ka daudzi būs dzirdējuši sazvērestības teorijas par lidmašīnu atstātajām baltajām svītrām debesīs. Atzīšos, pati par šīm lietām uzzināju diezgan nesen – laikā, kad fiziķu un citu ļaužu nelielu izsmieklu izpelnījās jau tā neveiksmīgi labo slavu zaudējušais sportists Mairis Briedis. Chemtrails jeb ķīmiskās gaisa taciņas, kā es to latviskoju avīzes lasītāju labākai izpratnei, ir sazvērestību […]

Valsts bez savas vīzijas

15:13
22.04.2024
39

Latvija ir valsts, kurā ciena savu valodu, ir senas tradīcijas, bagāts kultūras mantojums. Tāpat vienmēr uzsvērts, ka Latvijā ir ļoti skaista daba, turklāt te varam piedzīvot visus četrus gadalaikus. Bet vai tas ir pietiekami, lai ieinteresētu ārvalstu investorus ieguldīt? Acīmredzot nē. To apliecina arī Rīgas Ekonomikas augstskolas un Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) veiktais pētījums […]

Krievijas iedzīvotāju portrets martā

15:13
22.04.2024
20

Aptaujas un socioloģiskie pētījumi vismaz vairākus gadus nedod precīzu un patiesu Krievijas iedzīvotāju uzskatu un nostājas ainu. Tomēr zināmu priekšstatu, ko iedzīvotāji vēlas, no kā baidās un no kādām atbildēm izvairās, aptaujas vieš. Levadas Centrs, kurš jau sen Krievijā ieguvis “ārvalstu aģenta” statusu, martā veica divas interesantas aptaujas: Ļeņins un viņa loma Krievijas dzīvē un […]

Iedzer, vecais, granapipku…

09:05
18.04.2024
62

Nav dienas, kad policija neziņotu, cik dzērājšoferu aizturēts, cik skandālu noticis, kopīgi lietojot alkoholu.    Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem Latvija ieņem 4. vietu, bet Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstu vidū Latvija alkohola patēriņā ieņem 1. vietu. 2020. gadā reģistrētā absolūtā alkohola patēriņš uz vienu 15 gadus vecu un vecāku iedzīvotāju Latvijā bija 12,1 litrs, […]

Atgriezties mājās vienmēr ir laba ideja

13:04
16.04.2024
60

Atgriešanās Latvijā pēc ilgāka laika ārvalstīs var būt gan bagāta emocionālā pieredze, gan izaicinošs ceļojums. Tas sniedz iespēju atkal sastapties ar dzimto valsti un savējiem, atvērt durvis jaunām profesionālajām vai personiskajām iespējām. Arī es pirms diviem mēnešiem esmu atgriezusies no Zviedrijas, kur kopā ar ģimeni pavadīju divarpus gadu. Bijām neliels latviešu loks, draugi un ģimene, […]

Dejas un sapņi

12:20
14.04.2024
30

Deja ir vēl viena valoda, caur kuru atklāt cilvēka iekšējo pasauli, pārdzīvojumus un sapņus. Par to ikviens varēja pārliecināties deju grupas “Viva” 25. jubilejas koncertā. Tajā uzstājās ne tikai tagadējās dejotājas, bet kustību burvībai ļāvās arī bijušās kolektīva dalībnieces, kurām jau ir mazuļi, savienojot pagātnes pieredzi ar īpašo dejas prieku šodienā. Stāsts, ko katra dejotāju […]

Tautas balss

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
31
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
38
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
20
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
38
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
36
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Sludinājumi