Raksti

Viedokļi

Nemiernieks un apžēlošana

Jānis Buholcs

Pagājušajā nedēļā Valsts prezidents Raimonds Vējonis paziņoja, ka neapžēlos par dalību 2009. gada 13. janvāra grautiņos notiesāto Ansi Ataolu Bērziņu. Prezidenta lēmums juridiski ir pareizs, bet A. A. Bērziņam vēl būs iespēja parādīt, vai viņš šādu apžēlošanu patiešām ir pelnījis.

Protests un grautiņš

Par dalību 13. janvāra masu nekārtībās notiesāti tika 68 cilvēki, taču visplašāk pazīstamais no tiem ir tieši A. A. Bērziņš. Lie­lākoties tādēļ, ka pēc saņemtā nosacītā soda viņš nesadarbojās ar Valsts probācijas dienestu. Tas beidzās ar to, ka nosacītās brīvības atņemšanas vietā viņam tika piespriests reāls cietumsods. Pēc tam viņš aizbēga no valsts, pērn tika noķerts Čehijā, tur cietumā piekauts un nesen izdots Latvijai.

Šis ir stāsts par to, kā dažkārt dzīvē gadās: vienas nepatikšanas ved pie citām, turklāt aizvien lielākām. Un vēl šis ir stāsts par to, ka vienu un to pašu notikumu – grautiņu – var interpretēt dažādi. Atkarībā no skatītāja pozīcijas Saeimas un citu ēku logu dauzīšana ir pūļa nesodāmības apziņas uzjundīts vandalisms vai arī politisks protests. Savu dalību grautiņā kā tieši politisku rīcību ir skaidrojis arī pats A. A. Bērziņš, un tam piekrīt arī daļa viņa aizstāvju. Noteiktās aprindās viņš nu tiek saukts par “politiski represēto”.

Tomēr atzīt šo par pieņemamu politiskās līdzdalības formu būtu dīvaini. Ja ir liela vēlēšanās, politisku vēstījumu var saskatīt pat to grautiņu dalībnieku rīcībā, kam tajā vakarā vairāk par visu interesēja izlaupīt tuvējo šņabja bodi. Taču ar motīvu piedēvēšanu grautiņam šādā subjektīvā veidā nekur tālu tikt nevar. Izmeklēšana un tiesāšana jau tomēr notiek par reāliem likuma pārkāpumiem, nevis cilvēka domām. Akmens, kas mests Saeimas logā tāpēc, ka tā sviedējam patīk sist stiklus, seku ziņā neatšķiras no akmens, kas mests tāpēc, ka cilvēks ir kritiski noskaņots pret esošo politisko režīmu. Abos gadījumos sekas ir izsisti logi.

Revolucionāri un noziedznieki

Protams, var iedomāties situāciju, kurā šāda veida akcijas nudien būtu politiskas. Visvieglāk to iedomāties dažādu revolūciju kontekstā – gan tādās, kur tauta saceļas pret totalitārām ideoloģijām, gan tādās, kur neapmierinātība ir vērsta pret koruptīvu režīmu vai lielai sabiedrības daļai nepieņemamu varas rīcību. Un tomēr katram dumpiniekam ir jārēķinās ar skarbo patiesību: atkarībā no tā, kāds būs nemieru iznākums, pasākums tiks nosaukts vai nu par grautiņu un masu nekārtībām, vai par revolūciju. Ja nemiernieki negūs pārsvaru, pēc pastāvošās kārtības viņi tiks sodīti, jo gluži objektīvi būs pārkāpuši likumu. Turpretī, ja viņi uzvarēs, viņi sevi pasludinās par revolucionāriem un mainīs vai interpretēs likumus tā, ka viņu darbība būs likumīga, bet īstie noziedznieki izrādīsies tie, pret kuriem viņi vēršas. 13. janvāra notikumu gadījumā, manuprāt, nav šaubu par iznākumu. Notikums ir klasificēts kā masu nekārtības vai grautiņi, un tie dalībnieki, kurus izdevās identificēt vai noķert, ir stājušies tiesas priekšā.

A. A. Bērziņš gan ir turpinājis uzturēt spēkā interpretāciju par grautiņu kā politisku protestu. Neviens viņam to, protams, nevar liegt, tomēr līdz ar revolucionāra ideālistisko oreolu nāk arī smaga nasta. Ja tava pārliecība nonāk pretrunā ar likumu, tad par savu pārliecību nāksies arī ciest. Šajā gadījumā – turpinot juridisko cīņu ar varu un saņemot šīs cīņas sekas, tai skaitā cietumu.

Nav jau tā, ka nepiekritējam allaž obligāti ir jāsamierinās ar draudošo brīvības atņemšanu, bet vienlaikus šis ir veids, kā citādi domājošie nodemonstrē savas pārliecības spēcīgumu. Salīdzinā­jums droši vien ir gluži nevietā, bet prātā nāk Alfrēds Rubiks, kurš izcieta cietumsodu par savu komunistisko darbību. Viņa politiskie uzskati nepelna simpātijas, tomēr daļā sabiedrības viņš simbolizē to vecās varas daļu, kas neizmantoja iespēju pārmest kažoku uz otro pusi. Arī A. A. Bērziņš savus uzskatus nemaina, taču viņa bēguļošana rada zināmu neizpratni: tieši kā viņš cerēja atrisināt savu konfliktu ar Latvijas valsti? Politiskā patvēruma lūgšana Če­hijā jau pēc tam, kad viņš jau bija aizturēts, diezin vai varēja beigties citādi kā ar noraidījumu. Pre­tējā gadījumā tas nozīmētu, ka cita Eiropas Savienības valsts patiešām uzskata, ka Saeimas logu dauzīšana ir likumīga protesta forma.

Politiskā izšķiršanās

Līdz ar A. A. Bērziņa izdošanu Latvijai lieta atkal ir pilnībā nonākusi Latvijas varas rokās. Aiz­turētais bija lūdzis, lai prezidents R. Vējonis viņu apžēlo, un ar līdzīgiem aicinājumiem pie prezidenta bija vērsušies A. A. Bērziņa atbalstītāji. Tieši tagad situācija ir kļuvusi pa īstam politiska un prasa atbilstoša līmeņa izšķiršanos: secināt, ka viss ir noticis A. A. Bērziņa paša vainas dēļ, nekāda pretimnākšana viņam nepienākas un juridiski viss ir kārtībā; vai arī atzīt, ka lieta ir aizgājusi neceļos un sods ir sanācis bargāks, nekā par reālo nodarījumu pienāktos, tāpēc pārtraukt procesu, kurā katrs nākamais pavērsiens ved aizvien dziļāk labirintā.

R.Vējonis izvēlējās pirmo variantu. Juridiski viņam ir pilnīga taisnība. A. A.Bērziņš šajā situ­ācijā ir pats savu lēmumu dēļ – tāpēc, ka vēlējās cīnīties ar kārtību, kurā vismaz ietekmīgākie juristi aplamības nesaskata. Citiem vārdiem – prezidents akcentēja, ka nevēlas atalgot notiesātā aplamu rīcību. Lielākās izredzes uz apžēlošanu ir tiem notiesātajiem, kuru uzvedība ir priekšzīmīga un kuri apzinās, ka ir pieļāvuši kļūdas. Ir arī vēl viens juridisks arguments: saskaņā ar Apžēlošanas likumu A.A.Bērziņam pašam pašlaik vēl nemaz nav tiesību lūgt apžēlošanu. Pirms tam kāds brītiņš pie­spries­tā soda tomēr ir reāli jāatsēž.

Tanī pašā laikā A. A. Bērziņš sodu jau ir saņēmis, lai arī ne saskaņā ar juridiskajiem standartiem. Apmēram gadu viņš ir atradies apcietinājumā Čehijā, kur guvis nopietnas traumas. Civilizētā pasaulē nekam tādam nevajadzētu būt notikušam pat cietumā. Die­zin vai visa piespriestā soda izciešana Latvijā tagad pēc būtības nesīs kādus pozitīvi vērtējamus uzlabojumus – drīzāk jau tikai nostiprinās viņa mocekļa statusu sabiedrībā. Kad pienāks laiks, kad A. A.Bērziņš pats drīkstēs pretendēt uz apžēlošanu, ceru, ka šāds lūgums uz Valsts prezidenta galda nonāks vēlreiz.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *