Raksti

Viedokļi

Nauda visas problēmas neatrisinās

Sallija Benfelde

Premjers Krišjānis Kariņš teic, ka nākamgad Latvijas valsts budžets būs lielāks, par spīti tam, ka ekonomika bremzējas visā Eiropā, arī Latvijā.

Iespējams, ka budžets tiešām augs, galu galā prognožu aprēķini nav aritmētikas līmeņa darbs un to veic speciālisti. Tiesa gan, valdības koalīcijas partijas brīžam atgādina trijotni no labi zināmās fabulas par vēzi, gulbi un līdaku. Daži piemēri: labklājības ministrei minimālās pensijas celšana būšot viens no nākamā gada galvenajiem darbiem; kultūras ministrs, stājoties amatā, pauda, ka algu celšana nozarē būšot viņa pats svarīgākais darbs; savukārt Jaunā konservatīvā partija (JKP) pieprasa minimālo algu un ar nodokļiem neapliekamo minimumu 500 eiro apmērā. Un, protams, lielāks finansējums vajadzīgs gan veselības aprūpei, gan izglītībai. Prasību sarakstu varētu turpināt, bet ir skaidrs, ka vajadzību ir daudz un nosaukt tās par nevajadzīgām nevar. Jautājums ir, kā to izdarīt un vai tas ir izdarāms uzreiz. Un vēl ir arī opozīcija, kura izmanto katru iespēju, lai paziņotu, ka iepriekšējās valdības laikā viss ir darīts pareizi, būtu bijis tikai jāturpina, bet tagad viss notiek ačgārni. Atkal piemērs – bijusī finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola RīgaTV 24 sarunā par finansējumu sabiedriskajiem medijiem un Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP) pauda, ka nomainīt cilvēkus jau var, bet nav taču nekāda redzējuma, ko darīt un kā jābūt. Jāteic, ka šāds apgalvojums ir savāds, jo jau sen ir skaidrs, ka, pirmkārt, ir vajadzīgas divas atsevišķas institūcijas – proti, sabiedriskie un komercmediji nav jāuzrauga vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Otrkārt, padomes ļoti politiskā izveidošana ir aplams risinājums. Ar vārdu sakot, ir vajadzīgas izmaiņas likumos un citos normatīvajos aktos. To līdz šim nav spējušas (vai gribējušas) jau vairākas Saeimas un tajās strādājušās partijas. Kontroli pār sabiedriskajiem medijiem vēlas gandrīz visas partijas, jo sabiedriskie mediji kā vienas vai divu partiju rupors ir mūžīgais politiķu sapnis. Dažādās valstīs atšķiras tikai iespējas to darīt vai nedarīt.

Ar vārdu sakot, par spīti vasarai, partijas nesnauž, budžeta pieņemšana jau pavisam tuvu, un var tikai zīlēt, vai valdība noturēsies un vai aizkulišu runas par daža laba koalīcijas politiķa sapni valdībā JKP nomainīt ar Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) izrādīsies īstenība.

Ja budžets valdību neapgāzīs un tiks pieņemts lielāks, vai nauda atrisinās tās daudzās problēmas, kur, manuprāt, drīzāk vajag nevis naudu, bet tā dēvēto “sistēmas sakārtošanu”. Piemēram, divas pavisam it kā vienkāršas lietas. Veselības un darbaspēju ekspertīzes ārstu komisijas (VDEĀK) lēmuma pieņemšanai par invaliditāti vai tās pagarināšanu reizēm vajag divus, trīs un pat vairāk mēnešu. Ja cilvēks ir trūcīgs un viņa vienīgie ienākumi ir invaliditātes pabalsts vai pensija, tad, gaidot lēmumu, viņš paliek bez jebkādiem iztikas līdzekļiem. Protams, pabalsts vai pensija tiek piešķirta no tās dienas, kad VDEĀK ir saņēmusi dokumentus, bet tos divus vai trīs mēnešus ir jāizdzīvo. Pašvaldības tādos gadījumos piešķir garantēto iztikas minimumu (GMI), kurš ir mazāks par invaliditātes pensiju jebkurā gadījumā, bet ar to var cerēt izvilkt dzīvību. Pat ja nerunājam par to, ka tas ir nežēlīgi pret cilvēkiem, kuriem nākas cīnīties par savu dzīvību, tie ir lieki naudas tēriņi. Ja lēmums tiktu pieņemts ātrāk, paš­valdībai nebūtu jātērē savi līdzekļi, kuri pamatā taču ir nodokļu nauda. Otrais piemērs ir vēl nesaprotamāks. Cilvēks izmežģī plecu, dodas uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Ķirurgs viņu apskata, saka, ka ir izmežģījums, varbūt būs vajadzīga operācija, tādēļ jādodas uz konsultāciju pie traumatologa. Tuvākās konsultācijas laiks ir pēc mēneša, simts kilometru rādiusā pilsētās, kurās ir traumatologs, jāgaida vai nu mēnesis, vai pat divi, divarpus. Tātad cilvēks vairākus mēnešus joprojām staigās ar izmežģītu plecu. Vai ārstēšana pēc vairākiem mēnešiem valstij neizmaksās dārgāk? Vai darbaspējas tiks pilnībā atgūtas?

Līdzīgus piemērus daudzās jomās droši vien varētu minēt daudzi lasītāji. Manuprāt, tas ir jautājums par to, vai sistēma pati sev nerada liekus tēriņus, pat ja nerēķinās ar cilvēkiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *