Raksti

Viedokļi

Nabadzība. Ar pabalstu būs par maz

Andra Gaņģe

Nabadzība ir Latvijas 21.gadsimta realitāte, atklājot semināru – diskusiju “Ēnas cilvēki. Nabadzība 21.gadsimtā”, sacīja Baltijas sociālo zinātņu institūta projektu direktore, pētniece Evija Kļave. Šī atziņa balstās uz zinātniskiem pētījumiem, bet ikviens to var apstiprināt pēc sajūtām vien.

Katrs ik pa brīdim piedzīvojam situāciju, kas liek justies neomulīgi, redzot, cik kādam cilvēkam, ģimenei šaura rocība. Dzirdēts kādas skolotājas stāsts no attālinātās mācīšanās pieredzes. Pusaudzim nav veicies ar skološanos mājās, bieži pat nav pieslēdzies nodarbībām, pedagoģe stingri aizrādījusi, bet, kad sarunā bērnam neviļus pagriezusies kamera un skolotāja ieraudzījusi viņa dzīves apstākļus, sapratusi – jāpriecājas, ka pusaudzis vispār mācās. Lai kā negribas atzīt, diemžēl tā ir īstenība. Un to neapgāž auto pārpilnība pie lielveikaliem nedēļas nogalēs un vēl vairāk svētku dienās, to neapgāž arī fakts, ka vidējā alga valstī pārsniedz tūkstoš eiro (un tas tikai oficiālā!). Iespējas sadalās nevienmērīgi un joprojām Latvijā, nu jau gandrīz 30 gadus atjaunotajā neatkarībā ir cilvēki, kas ēdienu meklē vien nocenotās pārtikas plauktos, bet apģērbu tikai otrreizējās rokas veikalos vai kādos palīdzības punktos.

Jā, dzirdu jau dzirdu arī otru spoguļa pusi. Proti, ka ir cilvēki, kuri vienkārši negrib strādāt, kuri nevēlas un neprot savu dzīvi sakārtot, kuri dāvinātās lietas pēc apvalkāšanas izmet, ne mazgā un sakopj, lai vilktu otrreiz, kuri pabalstus un atbalstu samaina pret grādīgo dzērienu pudelēm un neveselīgu uzkodu paciņām. Kuri nevīžo ne kartupeļus, ne gurķus savam azaidam izaudzēt, pat ja viņiem rokā iedod lāpstu un ierāda zemes gabaliņu. Tādiem dot lielāku pabalstu nozīmētu no jebkura darba atradināt vēl vairāk. Un, protams, nevar teikt, ka arī šajās atziņās nav sava daļa patiesības, vien – vai risinājums ir nelikties ne zinis, ļaut grimt viņiem vēl lielākā bezcerībā, bet šo ģimeņu bērniem ieaugt šādā dzī­ves­veidā?

Pētniece uzsver, ka nabadzība nav tikai mājokļa un pārtikas trūkums, tā ir arī sociālo, veselības, izglītības un kultūras resursu trūkums. Un vēl E.Kļave saka: “Manuprāt, nabadzība nav tikai paša indivīda atbildība un vaina, tāpēc nabadzības mazināšanas instrumentiem ir jābūt daudzveidīgiem, jo cilvēki, kas nonāk šajās situācijās, arī ir dažādi un viņu problēmu cēloņi ir atšķirīgi.” Un te nu es saskatu vairs ne tik daudz valsts, cik pašvaldību atbildību, jo individualizētu sociālo atbalstu var sniegt tikai vietējā vara. Valsts veido lielos blokus –pensijas, darba nespējas, invaliditātes, trūcīgo un mazturīgo pabalstu un atbalsta sistēmu, un tur arī ir vēl daudz darāmā, bet atrast tieši to, kas nepieciešams konkrētam cilvēkam, ģimenei, var tikai vietējā vara, tikai tā ir pietiekami tuvu, lai radītu un sniegtu diferencētu palīdzību.

Pēdējos gadu desmitos pašvaldībās sociālā joma nenoliedzami ir attīstījusies, tajā ienākuši zinoši, izglītoti speciālisti. Potenciāls ir. Jautājums, vai pietiks arī līdzekļu, bet, manuprāt, galvenais, politiskās gribas, lai pašvaldības ne tikai palielinātu garantēto minimālo ienākumu, ko prasa Satversmes tiesas lēmumus, bet arī turpinātu pilnveidot sociālā darba iespējas, dienestu kapacitāti.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *