Raksti

Viedokļi

Muzejs un skolēnu grupu kultūra

Kas vairāk interesē latviešu, kas ārzemju tūristus? Interese un attieksme ir ļoti līdzīga. Gan latvieši, gan ārzemju tūristi brauc un bauda apkārtējo skaisto vidi un novērtē vienas un tās pašas kultūrvēsturiskās kvalitātes. Kādreiz ļoti atšķīrās vienu un otru redzējums,

tagad tas ir izlīdzinājies. Lielākās problēmas muzejam sagādā Latvijas skolēnu apmeklējumi. To, protams, nevar teikt par visu skolu audzēkņiem. Kad stāvlaukumā apstājas autobuss un bērni no tā izkāpj, uzreiz var redzēt, vai šajā kolektīvā virsroku ņēmuši skolēni, vai skolotājs. Vai pedagogs prot nodibināt kārtību. Bijušas skolēnu ekskursijas, kurās valdījusi absolūta kārtība, bet bijušas tādas, kad skolotājs vispār neliekas ne zinis, ko dara skolēni – pīpē vai dzer. Bijuši gadījumi, kad skolotāju klātbūtnē bērni kāpuši pat uz mājiņu jumtiem un tos bojājuši. Kad pedagogiem par to aizrādījām, viņi bērnu klātbūtnē izbrīnīti atteica, ka nekur neesot uzraksta, ka uz jumtiem nedrīkst kāpt. Šovasar lieli postījumi tika izdarīti signalizācijai. Ezerpilī ir uzstādīti dūmu detektori, lai brīdinātu, ja izceļas ugunsnelaime, bet šovasar tie gandrīz visi nolauzti. Vārdā nevienu nesaukšu, bet varu pateikt, ka šie ekskursanti pārsvarā bija no galvaspilsētas skolām. Piemēram, ar Cēsu pilsētas un lauku skolu bērniem mums problēmas nekad nav bijušas. Piemērus par tiem, kuri uzskata, ka viņi var darīt absolūti visu, ko iedomājas, varu minēt daudz.

Tas, ko spēj nopostīt piecu klašu grupas, kurās ir ap 35 skolēni, mums visu ziemu jālabo un jāatjauno. Šī problēma nav tikai Āraišu ezerpilij. Esmu dzirdējusi, ka ar to saskaras arī citu Latvijas muzeju darbinieki, kur pat apspriests jautājums, vai atsevišķu skolu ekskursantus vispār laist muzejā iekšā. Arī mēs esam ievērojuši dažu skolu audzēkņus, kurus mēs Āraišos labāk neredzētu, bet diemžēl mums nav tiesību viņus neielaist. No nākamā gada esam nolēmuši šo skolu grupām ekskursijā pa teritoriju sūtīt līdzi savu cilvēku, kurš pieskata gan skolotājus, gan skolēnus. Nevarētu pat teikt, ka šo grupu skolotāji būtu gados jauni un nepieredzējuši, te drīzāk izpaužas pārprastā demokrātija. Uzskatu, ja cilvēkam ir dota demokrātija, tad jāprot ar to rīkoties. Nesagatavotā sabiedrībā iegūstot demokrātiskas tiesības, rodas jautājums, kāpēc kādu indivīdu iedomātas demokrātijas dēļ jācieš apkārtējiem un videi. Demokrātija nav visatļautība bez pienākuma. Runājot par ideāli priekšzīmīgām skolēnu tūristu grupām, tas nenozīmē, ka visi rokās sadevušies seko skolotājam un neizdara soli pa labi vai kreisi. Te redzam, ka skolotājs strādā kā labs tiesnesis, kurš paliek nemanāms, bet tajā pašā laikā tiek nodrošināta perfekta kārtība. Demokrātija – tās ir gan tiesības, gan arī pienākumi.

Ar skolēniem no citām valstīm Āraišos problēmas nav bijušas, bet esmu novērojusi, ka nereti viņi, apzinoties, ka atbraukuši uz Latviju kā bijušo postpadomju valsti, jūtas psiholoģiski pārāki un te atļaujas to, ko savā valstī neuzdrošinātos. Kad mācījos Lielbritānijā, redzēju kā tur demokrātija izpaužas skolās. Kārtība ir ārkārtīgi stingra. Pirmais, ko bērniem māca, ir rēķināties ar apkārtējiem, tikai tad dod tiesības lemt pašam un izteikt pretenzijas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *