Raksti

Viedokļi

Migrācija, Latvija, piederība

Jānis Buholcs

Emigrācija publiskajā telpā nereti tiek saistīta ar vienu no Latvijas ilgtermiņa problēmām – iedzīvotāju skaita samazināšanos. Emigrācija šādā izpratnē nozīmē zaudējumu. Taču migrācija mūsdienās ir kas daudz vairāk, un tā mūs var padarīt arī bagātākus.

Latvijas teritorijā pēdējos gadsimtos ir bijuši vairāki lieli migrācijas viļņi. Kari, politiskās represijas, ekonomiskas grūtības vai labākas dzīves meklējumi ir likuši daudziem cilvēkiem doties uz citām valstīm. Latviešu kopienas ir atrodamas Krievijā, ASV, Austrālijā, Brazīlijā, daudzās Eiropas un citās valstīs.

Dažādos laikos no Latvijas aizbraukusi ievērojama daļa iedzīvotāju. Tomēr procesi, kuru dēļ tas notiek, pie mums nav unikāli. Piemēram, pēc tam, kad vecās Eiropas Savienības dalībvalstis atvēra savu darba tirgu, uz turieni masveidā devās Centrālās un Austrumeiropas valstu iedzīvotāji. Lai kādas arī kļūdas nebūtu pieļautas Latvijas atjaunotās neatkarības laikā, migrāciju nevar skatīt tikai kā valstisku neveiksmi. Nevar prasīt, lai mēs pāris desmitu gadu laikā atgūtu to, kas attīstībā aizkavēts okupācijas un citu nelabvēlīgo procesu dēļ. Un, ja vien cilvēkiem ir iespējams doties uz attīstītākām valstīm, daļa to darīs. Turklāt aizbraucēji uz Latviju palicējiem sūta ievērojamu daudzumu naudas, kas palīdz vietējai ekonomikai – un vienlaikus gluži praktiski atgādina arī par saitēm, kādas viņiem ar Latviju saglabājas.

Migrāciju veicina arī tas, ka mūsdienās doties uz citurieni dzīvot un strādāt gluži vienkārši ir kļuvis vieglāk. Lidmašīnu biļetes ir samērā lētas. Ir vieglāk pieejama informācija par iespējām citviet, un, jo vairāk ir aizbraukušo, jo vairāk ir arī tādu, kuriem draugs, rads vai paziņa var nepa­starpināti pastāstīt par dzīvi ārvalstīs. Turklāt, pateicoties saziņas iespējām, saikni ar cilvēkiem dažādās valstīs uzturēt ir vieglāk nekā jebkad iepriekš. Cilvēks var dzīvot ārvalstīs, taču vienlaikus uzturēt ciešus kontaktus ar mājiniekiem Latvijā un vismaz daļēji arī uzturēties šejienes informācijas telpā.

Arī pati migrācija nav nekas fiksēts un galīgs. Tas, kā daudzi cilvēki pārvietojas no vienas valsts uz citu, liek domāt, ka emigrācijas statistika neparāda ainu tās sarežģītībā. Ir cilvēki, kas kādu laiku padzīvo citā valstī, pastrādā un pēc tam kādu laiku atkal dzīvo šeit. Ir cilvēki, kas aizceļo uz vienu valsti, bet pēc tam dodas tālāk vēl uz citām. Mobilitātes spēja ir viena no mūsdienu cilvēkiem noderīgiem resursiem, bet aizbraukšana bieži vien nenozīmē vienu reizi pieņemtu un galīgu lēmumu. Arī fiziska atrašanās kādā vietā vēl nenozīmē piesaisti uz visiem laikiem.

Līdztekus tam ārzemēs latvieši veido dažādas iniciatīvas un organizācijas, kas palīdz uzturēt saikni ar dzimteni. Darbojas latviešu skolas, kultūras un cita veida organizācijas. Tās pulcē tos, kuriem ir vēlēšanās šīs saiknes saglabāt pašiem un nodot tās saviem bērniem. Taču līdztekus notiek arī asimilācija – taču jāuzver, ka tas nav vienīgais iespējamais scenārijs. Cilvēka piederības sajūta ir daudzšķautņaina, viņš var vienlaikus justies gan iederīgs mītnes valstī, gan arī saglabāt iezīmes, uzskatus, paražas, kas apgūtas Latvijas kultūras vidē.

1968. gadā ASV tika izveidota Baltijas studiju veicināšanas asociācija. Tās sākotnējais mērķis bija rietumos stiprināt Baltijas valstu vēstures un kultūras pētniecību, un pašlaik asociācijas rīkotās konferences pulcē Baltijas valstu tēmās ieinteresētos no visas pasaules. Šogad konference notika Stenforda universitātē ASV, un tur it labi varēja redzēt, ka Latvija un pārējās Baltijas valstis nav tikai punkts kartē, kas svarīgs vien pašiem to iedzīvotājiem. Šādos pasākumos var sastapt ne tikai pētniekus, kas paši ieradušies no šī reģiona, bet arī daudz citu. Piemēram, kādu, kas dzimis Latvijā, bet agrā bērnībā kopā ar vecākiem pārcēlies uz citām valstīm un latviski nerunā, tomēr uzskata sevi par latvieti. Kādu, kam no šejienes cēlušies ir vecvecāki, un caur reģiona kultūras pētniecību viņš apzina arī pats savas sak­nes. Kādu, kas ir dzimis ASV, zina latviešu valodu, lielākoties dzīvo ārzemēs un ir ieņēmis dažādus augstus amatus starptautiskās organizācijās. Kādu, kam senčos nekādu baltiešu nav un kas pats dzimis tālu no šī reģiona – taču kuram šejienes kultūras ir tik ļoti iepatikušās, ka regulāri te ciemojas un apgūst valodu.

Šīs daudzveidīgās saiknes un piederības izpausmes atgādina – aizbraukšana nenozīmē latvietības beigas. Mums nevajadzētu par Latviju domāt tikai kā par ģeogrāfisku teritoriju, un mums nevajadzētu domāt, ka “īsti” latvieši ir tikai tie, kas šajā teritorijā dzīvo. Latvieši mīt visā pasaulē, un tā, citstarp, ir arī mūsu bagātība. Mēs varam būt arī tādi – starptautiski, pat globāli, ar atšķirīgām pieredzēm, starp daudzveidīgām kultūrām un vienlaikus ar savu saikņu apzināšanos.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *