Raksti

Viedokļi

Mazās upītes jāuztur īpašniekiem

Sarmīte Feldmane

Tikai vēlā rudenī un agrā pavasarī, dodoties neiemītu taku pārgā­jienos, itin bieži var atklāt ne vienu vien dabas sagādātu pārsteigumu. Brienot cauri brikšņiem un puķu spriganes audzēm, pēkšņi parādās upīte. Krūmos ieaugusi, tā tomēr priecīgi burbuļo.

Ūdens līmenis tāds, ka ceļu var turpināt pa gultni. Diemžēl tikai mazu gabalu, jo priekšā bebru īpašums. Strādājuši godam, izveidojies gana dziļš uzpludinājums, dambim cauri spēj tikt vien tērcīte.    Aiz līkuma – upīti šķērso koku aizgāzumi. Kā sauvulaik secinājuši pētnieki, 90% upju ir ar lielāki    vai mazāki    koku aizgāzumiem, kas veidojas gan no vējlauzām, gan bebru postījumiem, laika gaitā uzkrājot arī upes nesto. Ja lielākās upes spēj attīrīties pašas, tad mazākajās situācija veidojas dramatiska – aizgāzumi nereti seko cits citam ik pa 50–100 metriem, tie laika gaitā apaug ar straumes nestiem zariem, augu atliekām un arī atkritumiem, veidojoties par nosprostojumiem, kas      samazina straumes ātrumu, veicinot ūdens duļķainumu un aizaugšanu no krastu puses un arī ūdenī. Tā daudzas upes jau sen zaudējušas izdaudzināto ainaviskumu, ko vajadzētu aizsargāt.

Cik Latvijā nav šādu krūmos un invazīvos augos ieaugušu, bebru izpostītu upīšu?

Latvijas Makšķernieku asociācijas informācija liecina, ka Latvijas upju tīklu veido vairāk nekā 12 400 upju. Tikai 880    garums pārsniedz 10 km, bet lielākā daļa Latvijas upju nav garākas par desmit kilometriem (51%) .    Vēl 1978.gadā filoloģijas profesore Marta Rudzīte rakstīja, ka    ir apmēram 12 500 upju. 94% no tām ir mazas upes, kam parasti nav sava nosaukuma. Lielākas upes, kam palaikam ir arī vārds, ir 777. Tā kā nosaukumi ir arī daļai mazo upju, tad mums ir ap 1000 upju vārdu. Lielāko upju nosaukumi ir plašāk zināmi, bet mazo upīšu vārdi parasti ir pazīstami tikai tuvākā apkaimē.

Gadu gaitā dažādu iemeslu dēļ nekoptas, arī barotas ar minerālmēsliem,    mazās upītes pārpurvojas, pazūd.    “Cilvēka saimnieciskā darbība pēdējos simts gados būtiski ietekmējusi mazās upes Latvijā. Liela to daļa, sevišķi līdzenumos, ir meliorētas lauksaimniecības un meža zemju nosusināšanai. Tādējādi būtiski izmainīts to hidroloģiskais režīms un pārveidotas zivju dzīvotnes. Plaši pētījumi par šo faktoru ietekmi uz mazo upju zivju faunu Latvijas mazajās upēs nav veikti,”    teikts  atzinumā “Latvijas ziv­saim­niecība” (2008).

Pēdējos gados aizvien biežāk izskan satraukums par mazo upīšu stāvokli. Tiek rīkotas gan mācības, kā katrs var    palīdzēt mazajām upēm, gan aizsargājamās teritorijās speciālisti attīra upju krastus un gultni, tā atbrīvojot ceļu tecējumam. Protams, liela daļa mazo upīšu tek caur privātīpašumu. Vai saimnieki par tām rūpējas? Dzīve rāda, ka uztraucas tad, ja bebri uzbūvē dambi un appludina mežu vai tuvējo pļavu. Citādi – īpašniekam sava, upītei sava dzīve. Kā upīte jūtas, kā mainās ekosistēma apkārt līdz ar tās aizaugšanu vai applūšanu, to neviens nekontrolē. Katra upīte ir daļa kopīgās sistēmas, kas plūst cauri daudziem īpašumiem, bet neviens tā īsti par to nav atbildīgs.

Arī dabas speciālisti secinājuši, ka darbība upju krastos ir tik ļoti ierobežota, jo noganīšana vai appļaušana jau daudzus gadu desmitus nenotiek, savukārt mežs pieaudzis tik tuvu krastiem, ka kritušam kokam saknes turas vienā krastā, bet zari noenkurojušies otrā, veidojot ideālu aizsprostu jebkuriem citiem pa straumi peldošiem objektiem, un dambis saaug arī bez bebriem – kā gan upe lai saviem spēkiem to izkustina? Kritalas ir jāizvāc cilvēkam. Bet tur atkal ir noteikumi. Lai nodrošinātu upīšu    dabisko straumi un ūdens kvalitāti, tās būtu regulāri reizi gadā jāapseko un kritiski jāizvērtē, kuri sagāzumi atstājami upēs mītošo biotopu saglabāšanai, kam šādi aizsprosti ir nepieciešami, un kuri – regulāri iztīrāmi. Un te nav runa par to, lai pa upīti varētu laivot, lai te labi justos makšķernieki, bet lai tikai    saglabātu mazo upīti. To, kas kopš neatminamiem laikiem tek gar kādu mežmalu vai netālu no mājas. Bet saglabāt ir jāmāk. Vispirms jau jāzina, ko drīkst, ko ne, lai, labu gribot, nenodara ļaunumu. Par upītēm, kas tek cauri aizsargājamām teritorijām, rūpi tura dabas draugi, dabas aizsardzības institūcijas. Kam rūp pārējās mazās upītes? Īpašniekiem?    Varbūt.    Taču ne vienmēr.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *