Raksti

Viedokļi

Lauku ģimenes ārsts strādā haosā

Monika Sproģe

Mediķi nākamnedēļ rīkos protesta akciju “Viena diena bez ārstniecības personas”, protestējot pret plānoto veselības aprūpes finansējuma apmēru tuvākajiem gadiem.

Medicīnas darbinieku organizācijas aicina nozares profesi­onāļus vienu dienu ņemt bezalgas atvaļinājumu, lai varētu piedalīties piketā pie Saeimas. Uz protesta akciju tiek aicināti visi medicīnas darbinieki, izņemot neatliekamās palīdzības mediķus.

Cēsu klīnika kā iestāde akcijā nepiedalīsies, pastāstīja sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Valnere, un pašreiz arī nav informācijas par kāda klīnikas ārsta plāniem piedalīties protesta akcijā. “Piedalīties vai ne ir katra mediķa izvēle, taču, ja kāds izteiks vēlēšanos piedalīties 7. novembrī rīkotajā protesta akcijā, klīnika sabiedrību informēs. To pašu varam paust par plānveida operācijām, proti, klīnikas administrācija nav saņēmusi jelkādu informāciju, ka kāds speciālists plānotu kaut ko atcelt,” ziņo D. Valnere.

“Druva” centās izzināt, vai protestus atbalstīs mūspuses ģimenes ārsti. Vairāki uzrunātie ģimenes ārsti sarunu atteica, to skaidrojot ar aizņemtību. Viens ārsts gan atbildēja, ka prakse būs slēgta, bet tāpēc, ka viņš dosies uz Vis­pasaules ārstu konferenci, nevis lai piketētu pie Saeimas. Tikai ģimenes ārste Irita Grīnberga, kas strādā Straupes pagastā, bija gatava sarunai. Viņa atzina, ka laukos ģimenes ārstiem klājas daudz grūtāk nekā pilsētas dakteriem, bet 7. novembrī uz Rīgu nebraukšot, atbalstīs protesta akciju, aizslēdzot kabineta durvis. Tomēr pārlieku lielam satraukumam neesot pamata, jo uz tālruņa zvaniem daktere atbildēs un galējās nepieciešamības gadījumā mājas vizītēs dosies.
I. Grīnberga dalās pārdomās par notiekošo medicīnas sistēmā, sakot: “Es nāku no sanitāru kalves, esmu izmācījusies par medicīnas māsu, vēlāk par ārstu, man algu jautājums nav primārais, jo mīlu šo darbu, taču strādāt tādā haosā bez iespējas atjēgties, kad piecās stundās jāpieņem 40 pacienti, pēc tam jādodas mājas vizītēs – tas vienkārši nav iespējams. Tādos darba apstākļos ģimenes ārsts nevar katram pacientam veltīt pietiekami laika, lai iedziļinātos viņa veselības stāvoklī. Sistēmu, kādā strādājam, es neciešu, kopš esmu ārsts. Normatīvos atrunāts, ka vienam pacientam jāvelta 15 minūtes, bet ko var izdarīt 15 minūtēs? Nav iespējams izrunāties ar pacientu, ja gaitenī sēž 20 ērcīgi cilvēki. Veselības ministrija saka, lai koriģējam rindu, bet slimību gadījumi ir tik dažādi. Ģimenes ārsts nevar iziet gaitenī un pateikt – ziniet, esmu pieņēmusi 30 pacientus, jūtos pārgurusi, jūs desmit ejiet mājās, nāciet rīt! Ja ārstiem arī turpmāk būs jāstrādā šādā ritmā, Latvijā būs “ielaisti vēži”, palielināsies hronisko saslimšanas gadījumu skaits, tie nav draudi, tā ir cēloņsakarība.”

I.Grīnberga pārdzīvo, ka nesakārtotās sistēmas dēļ cieš arī viņas ģimene, jo darbs nebeidzas piecos. Pēc tam, kad bērns izņemts no bērnudārza, pagatavotas vakariņas, daktere atgriežas pie pacientu kartiņām. Raksta, pilda dokumentāciju un domā, vai dienas dunā nav kaut ko palaidusi garām. “Ģimene mani neredz. Trīs mēnešus strādāju viena, jo man nebija ārsta palīga. Jaunie speciālisti negrib nākt uz laukiem. Algas mazas, darba nesamērīgi daudz. Situācija medicīnā ir dramatiska, esam tuvu “karam” ar valdību. Pārņem dusmas katrreiz, kad aizbraucam uz konferencēm un ārzemju ārsti vai lektori rāda onkoloģiskos rādītājus. Jā, Latvija ierindojas statistikas sliktākajos rādītājos, bet pajautājiet Zviedrijas speciālistam, cik pacientu viņš pieņem vienā dienā? Desmit. To nedrīkst salīdzināt!”

Daktere uzsver, ka protestā piedalās ne algas, bet nesakārtotas medicīnas sistēmas dēļ. Viņa atvaļinājumā nav bijusi vairāk nekā gadu, skaidrojot, ka nevar pacientus atstāt kaimiņu pagasta ģimenes ārstam vai novelt uz Cēsu klīnikas pleciem, jo arī tur mediķi ir pārslogoti.
I.Grīnberga stāsta, ka dažās Rīgas slimnīcās pie ārstiem rindas kļuvušas vēl garākas. Tas tāpēc, ka daļai ārstu palielinātas algas, speciālisti izvēlas vairs nestrādāt pārslodzē. Ārste akcentē, ka speciālistam, lai nopelnītu, jāstrādā vairākās darbavietās, viņi ir pārguruši, cieš arī darba kvalitāte.
Ārste arī atzīst, ka laukos būtu svarīgs pašvaldības atbalsts: “Pašvaldības uzskata, ka ģimenes ārsts ir mazais komersants. Jā, paš­valdības ir dažādas, piemēram, Raunas novada pašvaldība ir pretimnākoša, palīdz ģimenes ārstam nodrošināt vizītes. Turpretī citās pašvaldībās, ieskaitot Pārgauju, ģimenes ārsts uz mājas vizītēm dodas ar privāto mašīnu, pa ceļam nemitīgi atbild uz telefona zvaniem. Attālumi laukos ir lieli. Ja pašvaldība nodrošinātu transportu un šoferi, pa ceļam vēl varētu daudz padarīt. Ko tas dod, ka ģimenes ārsts sēž kabinetā? Paš­valdībām būtu jānodrošina primārās aprūpes pieejamība, bet tā neparūpējas, lai pacients pie ārsta nokļūst. Daudzi kaites ielaiž, jo dzīvo tālu no centra, autobuss tur nekursē, paši gadu dēļ pie stūres nesēžas, bet bērni dzīvo Rīgā, atbrauc brīvdienās, kad ārsti nestrādā. Kur šeit ir pašvaldības atbildība? Sociālais dienests – jā, tāds ir! Bet tas atbild tikai par noteiktām sociālām grupām, un diemžēl daudzi šim sietam izbirst cauri.”

Noslēgumā I. Grīnberga norāda, ka pacienti ir ļoti saprotoši, saprot, kāpēc ārste protestos solidarizējas ar kolēģiem, aizslēdzot kabineta durvis. Taču par visu vairāk ārste gaida dienu, kad politiķi nolaidīsies no augstumiem un sāks reāli domāt, kā uzvarēt vēzi, kura metastāzes iznīcina visu medicīnas sistēmu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *