Raksti

Viedokļi

Laukos nav bezcerības

Jānis Gabrāns

Sarunu festivālā “Lampa” ­diskusijas “Vai reģioni ir ­miruši?” dalībnieki atzina, ka mazpilsētās un lauku novados nepieciešams veidot vidi, kas veicina iedzīvotāju vēlmi dzīvot šajā vietā. Taču tikpat svarīgs ir darba nodrošinājums.

Diskusija tika balstīta uz statistikas datiem, kas liecina, ka sociālekonomiskie un demogrāfijas rādītāji situāciju Latvijas reģionu pilsētās un novados iekrāso aizvien drūmākās krāsās. Bet “Drau­giem Group” runasvīrs Jānis Palkavnieks, kas piedalījās diskusijā, nepiekrita apgalvojumam, ka reģioni ir miruši: “Jā, iebraucot attālākā pagastā, nereti rodas jautājums – ko cilvēki te dara, ar to domājot nodarbošanos. Skatoties uz mazajām pilsētām – Cēsīm, Tukumu -, redzu, ka attīstība notiek, uzņēmējdarbība attīstās. Arī paši esam to veicinājuši. Pērn “Lampā” apsolījām, ka atvērsim savu biroju Cēsīs, un oktobrī to arī izdarījām. Ja brīdī, kad to atvērām, te bija divi darbinieki, tagad – jau astoņi. Arī turpmāk esam gatavi šo politiku turpināt citās pilsētās. Ja vien ir pieci programmētāji, kas vēlas strādāt pie mums, tad arī atvērsim biroju.

Gribu teikt, ka galvaspilsēta vairs nav priekšrocība. Ja mazpilsētā ir koncertzāle, labas kafejnīcas, attīstīta infrastruktūra un jumts virs galvas, nav argumentu, kāpēc nedzīvot tajā.”

Antropologs Viesturs Celmiņš norādīja, ka puse Eiropas valstu pilsētu piedzīvo depopulāciju. Latvija nav izņēmums, taču, viņaprāt, reģioni attīstās: “Sigulda pirms desmit gadiem bija citāda. Tagad, pateicoties Rīgas attīstībai, tā mainījusies, un šīs pārmaiņas skārušas arī Cēsis, kas kļuvušas par Rīgas ietekmes areālu. Jā, Latgalē situācija ir skarbāka, arī kopumā iedzīvotāju skaits valstī krītas. Gribu teikt, ka pašreizējais valsts teritoriālais plānojums neatspoguļo esošo situāciju. Tas palicis kaut kur 90. gadu sākumā. Manuprāt, sadarbības kultūra starp pilsētām, novadiem ir galvenais dienaskārtības jautājums tuvākajiem četriem gadiem, lai varētu pāraugt jaunā kvalitātē, nevis turēties 90. gadu beigās. Tieši tas ļautu arī labāk saprast, cik vajag skolu, cik augstskolu, slimnīcu un visa pārējā.

Pasaules pieredze rāda, ka darba iespējas un dzīves apstākļi ietekmē cilvēku izvēli, kur dzīvot. Pasaulē ir lielpilsētas, kas izvēlas attīstīties kā tieši dzīvošanai pievilcīga vieta . Tās nereklamē pieejamās darba vietas, bet atpūtas, izglītības iespējas, jo vienmēr būs vecāki, kuri savu darbu un dzīvesvietu pakārtos bērnu izglītības kvalitātei. Ja kādā pilsētā būs labāka vide un izglītības kvalitāte, cilvēki vēlēsies tur dzīvot.

Bet ir arī otra iespēja – ka pilsētas attīstību redz caur industrializāciju. Tāpēc pašvaldībai jāizlemj, kuru modeli izvēlēties, kopā tos nevar sekmīgi attīstīt.”

“Altum” Vidzemes reģiona vadītāja Olita Untāla pastāstīja, ka, skatoties no “Altum” redzespunkta, lielākā uzņēmējdarbības aktivitāte, protams, ir Rīgā, bet aktīva ir arī Vidzeme un Zemgale. Ru­nājot par iedzīvotāju piesaisti, saglabāšanu un integrēšanu, viņa norādīja, ka valdība runā par programmām, lai atgrieztu mājup aizbraukušos, taču pareizāk būtu domāt par to, lai neaizbrauktu palikušie: “Ja skatās no šī viedokļa, “Altum” mājokļu programma atrisinājusi šo problēmu 8800 ģimenēm. Jā, lielākā daļa ir Rīgā – 65 procenti, bet arī šie 35 procenti reģionos nav maz. Vidzemē 14 procenti jauno ģimeņu ir dabūjušas atbalstu, un var cerēt, ka tāpēc viņi ir te palikuši.

Laukos notiek attīstība, tur ir tikai divas iespējas – vai nu “meditē” un neko nedari, vai sāc domāt, kā nodrošināt sevi un ģimeni. Veidojas situācija, ka jaunās ģimenes no Rīgas atgriežas dzimtajās pilsētās un veido uzņēmējdarbību. Protams, daļa cilvēku tikai “meditē”, un šie cilvēki nemainīsies. Tāpēc vajadzētu dot iespējas tiem, kuri vēlas pilnveidoties, vēlas ieguldīt savā izglītībā.

Attīstība notiek visā Latvijā, daž­kārt tieši mazpilsētās rodas uzņēmumi, kas veido filiāles citos novados, pilsētās. Ja uzņēmējam ir pamatots biznesa plāns, var radīt veiksmīgu uzņēmumu. Taču jābūt arī drosmīgiem pašvaldību vadītājiem, kuri gatavi atbalstīt šos uzņēmumus, veidot infra­struktūru, vēlēties sadarboties.”

Smiltenes novada domes priekšsēdētājs Gints Kukainis norādīja, ka pašvaldībā centušies saprast, kas ļautu iedzīvotājiem atgriezties, pārcelties dzīvot un strādāt: “Esam sapratuši ka nekas cits kā darba vietas neradīs vēlmi palikt vai atgriezties. Jo vairāk būs darbavietu, jo lielāka būs konkurence un lielāks atalgojums, kas piesaistīs jaunus cilvēkus. Varu teikt, ka reģioni nemirst- pirmo reizi novada vēsturē kopš 2009. gada iedzīvotāju skaits ir palielinājies. Tiesa, tikai par vienu cilvēku, bet tā tomēr ir pozitīva tendence, jo īpaši, ja salīdzinām ar mīnus 200 vai 250 iepriekšējos gados. Pašvaldībā katru gadu pārskatām attīstības stratēģiju. Pat ja sākumā mērķi šķiet pārāk ambiciozi, pēc laika redzam, ka viss tomēr iet uz priekšu. Svarīgākais – noķert sajūtu, kas novadā, reģionā ir nozīmīgs vietējiem iedzīvotājiem.

Uzskatu, ka jāļauj cilvēkiem doties uz novadiem, pilsētām, kur ir darba vietas, kur saskata iespēju nopelnīt, dzīvot. Labāk lai migrācija notiek valsts iekšienē, nevis cilvēki pamet valsti, pēc tam viņus dabūt atpakaļ ir grūti.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *