Raksti

Viedokļi

Kur slēpjas aplokšņu algas?

Jānis Gabrāns

Kad pirms neilga laika aptaujāju uzņēmējus sakarā ar valdības pieņemtajiem lēmumiem par obligāto vakcināciju klātienē strādājošajiem, nācās dzirdēt, ka darbinieki tiek atlaisti, jo nevēlas vakcinēties.

Jautājot, ko šie atlaistie darīs, ja neviens viņus oficiāli darbā neņems, kāds no uzņēmējiem norādīja, ka, visticamāk, viņi nonāks pelēkajā sektorā. Būvēs privātmājas, kur pasūtītājam pārsvarā vienalga,    maksāt oficiāli vai ne, turklāt otrajā gadījumā, iespējams, pat ir lētāk. Kopā ar citiem nevakcinētajiem veidos “kreisās” brigādes dažādiem darbiem, bet rezultātā nodokļi valstij netiks maksāti.

Par pelēko zonu, aplokšņu algām runāts, rakstīts daudz, bet situācija, šķiet, pārāk neuzlabojas. Gluži tāpat kā ar dūmu detektoriem mājokļos, atstarotājiem pie apģērba un citām jomām, kur jāpaiet ilgam laikam, plašām kampaņām, lai vezums iekustētos.

Aplokšņu algu sakarā šonedēļ portālā makroekonomika.lv tika publicēts Latvijas Bankas ekonomistu Konstantīna Beņkovska un Kārļa Vilerta raksts “Ēnu piecdesmit nokrāsas jeb – kur slēpjas aplokšņu algas?”, kas dod ieskatu, kurā uzņēmējdarbības sektorā šī problēma sastopama biežāk. Ekonomistu pētījums rāda, ka tieši mazo uzņēmumu sektorā tā sastopama visbiežāk, bet, kā zināms, arī Cēsu novadā ļoti liels skaits tieši mazo uzņēmumu.

Ekonomisti raksta: “Plašā ēnu ekonomikas izplatība visai bieži un pamatoti tiek piesaukta kā viena no lielākajām Latvijas ekonomikas problēmām. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc uzņēmumiem ir grūtības saņemt banku kredītus attīstībai un kāpēc valsts finansējums virknei nozaru ir zem Eiropas Savienības standartiem.

Ēnu ekonomika nozīmē arī nozīmīgus konkurences kropļojumus, radot šķēršļus godīgu uzņēmumu attīstībai. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka ēnu ekonomikai tiek veltīta virkne pētījumu un neskaitāmas diskusijas, kas mēģina aplēst “pelēkā sektora” apjomus un izprast cēloņus. Arī Latvijas Bankā esam pievērsušies šai tēmai un, izmantojot jaunas analīzes metodes, veikuši savu novērtējumu ēnu ekonomikas redzamākajai daļai – aplokšņu algām.

Tomēr mūsu mērķis nebija novērtēt kopējo aplokšņu algu maksājumu apjomu (kas, starp citu, sanāca ap 12% no oficiālās neto algas 2018. gadā, izslēdzot valsts un finanšu sektoru). Viens cipars, kas turklāt ir visai atkarīgs no novērtēšanas metodoloģijas, nevar pilnībā raksturot problēmu un drīzāk atspoguļo “vidējo temperatūru slimnīcā”. Mūsu mērķis bija rast atbildi uz jautājumu: kurās sabiedrības daļās aplokšņu maksājumi ir izplatītākie?

Nākas secināt, ka aplokšņu algas mazajos uzņēmumos ir sastopamas daudz biežāk, salīdzinot ar vidējiem un it īpaši lielajiem uzņēmumiem un tas nav atkarīgs no saimnieciskās darbības nozares. Saskaņā ar mūsu novērtējumu līdz divām trešdaļām no darbiniekiem, kas strādā mazajos uzņēmumos (uzņēmumi ar darbinieku skaitu zem 20), saņem ne tikai oficiālo algu, bet arī neoficiālo piemaksu. Salīdzinājumam – vidēja izmēra uzņēmumos šis īpatsvars ir zem vienas trešdaļas, bet lielajos – tikai par 8% darbinieku pastāv liecības par aplokšņu algām.

Novērojums, ka alga aploksnē ir biežāk sastopama mazos uzņēmumos, nav pārsteidzošs un tam varētu būt vairāki skaidrojumi. Pirmkārt, lieliem uzņēmumiem tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) nodokļu inspektoru, ekonomistu, masu mediju puses, kas manāmi paaugstina ar nelegālajiem maksājumiem saistītos riskus. Otrkārt, mazo uzņēmumu starpā daudz retāk sastopami valsts un pašvaldību uzņēmumi, kā arī uzņēmumi, kas pieder ārvalstu investoriem, un šādos uzņēmumos aplokšņu algas sastopamas salīdzinoši retāk.

Sekas augstai aplokšņu algu sastopamībai neaprobežojas ar nenomaksātajiem nodokļiem vien. Vēl viena aplokšņu algu blakne ir konkurences kropļošana. Izvairīšanās no nodokļiem ļauj uzņēmumam samazināt ražoto preču un sniegto pakalpojumu cenas un iegūt priekšrocību pār konkurentiem, kas no nodokļu nomaksas neizvairās.

Līdzīgu ainu vērojam ne tikai tautsaimniecībā kopumā, bet arī katrā atsevišķā nozarē, kur izvairīšanās no darbaspēka nodokļiem sniedz mazajiem uzņēmumiem konkurences priekšrocības. Tas var kavēt “godīgo” uzņēmumu izaugsmi un ilgtermiņā bremzēt Latvijas ekonomikas attīstību.

Vērts pieminēt arī problēmas risināšanas virzienus. Kā jau parasti, var pielietot “burkāna un pātagas” principu. Ar “pātagu” viss skaidrs, vismaz teorētiski – pilnveidot nodokļu inspekciju efektivitāti, precīzi identificējot un piemērojot bargus sodus uzņēmumiem, kas izvairās no nodokļu nomaksas. “Burkāna” princips savukārt prasa darbaspēka nodokļu sloga samazinājumu – darbaspēka nodokļu slogs Latvijā ir salīdzinoši augsts, it īpaši zemo algu grupā. Mūsu analīze parāda, ka zemāki darbaspēka nodokļi ļaus samazināt iespēju iegūt negodprātīgu konkurences priekšrocību, veiks resursu pārdali, novirzot darbaspēka un kapitāla resursu produktīvākajos uzņēmumos, un uzlabos tautsaimniecības izaugsmi ilgtermiņā.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *