Raksti

Viedokļi

Ko politiķiem drīkst jautāt vēlētāji

Sallija Benfelde

Pagājušās nedēļas nogalē Latvijas politiķi Lielbritānijā tikās ar saviem potenciālajiem vēlētājiem. Sestdienas, 15. septembra, diskusiju Lielbritānijas Daugavas Vanagu fonda īpašumā “Straumēnos” vadīja un pārraidīja Latvijas Televīzija ar satelīta palīdzību, bet piektdienas vakara diskusiju interesenti varēja vērot Eiropas Latviešu apvienības (ELA) feisbuka vietnē.

Abas diskusijas liecināja, ka, pirmkārt, visiem diasporas latviešiem nav vienalga, kas notiek Latvijā, kā to reizēm mēdz apgalvot gan šeit, gan ārpus Latvijas dzīvojošie tautieši. Atsaucība priecēja, jo “politisku pasākumu” apmeklēšanā vismaz Lielbritā­nijas diasporas cilvēki lielāko tiesu nav pārāk naski. Otrkārt, 13. Saeimas deputātu kandidāti arī šajās diskusijās bieži vien izlīdzējās ar skaistiem vārdiem vai pat ar meliem. ELA vicepriekšsēde Elīna Pinto savā feisbuka vietnē par diskusijām raksta: “Vakar un aizvakar es biju lepna un vīlusies vienlaikus. Lepna par cilvēkiem auditorijā un vīlusies virknē politiķu uz skatuves. Zālē – daudzi pudu sāls apēduši, drosmīgi, dzīvē būtisko pārvērtējuši cilvēki, braukuši tālu ceļu, lai satiktu politiķus vaigā. Saturīgi jautājumi, kas politiķiem lika izkāpt no komforta zonas un no rūpīgi iestudētajām atbildēm uz paredzamo. Ne miņas no “viss ir slikti” vai “sitiet viņus”, arī ar visām viedokļu atšķirībām, pat krasām. Tas ir mans piektais novads, kas nav Sa­tversmē vārdā piesaukts, bet gūst briedumu un savas aprises Latvijas kartē. Uz skatuves līdzās dažiem plašāk domājošiem un korektiem politiķiem gozējās arī pašizredzētības sajūtas pārņemti, kas palaiž muti (vai pat rokas) vai vēlētājam uzsmīkņā – tavs jautājums nav būtisks. “Jauni daudzsološi” politiķi, kas atļaujas pārmetumus vadītājiem (NVO un žurnālistei) par “neobjektīviem” vai “nepatriotiskiem” jautājumiem.”

Savukārt jau deviņus gadus Liel­britānijā dzīvojošā Inese Ejugbo savā blogā raksta tā: “Iespējams, ka pie vainas ir diezgan stereotipiskie priekšstati par to, kāda ir diaspora. Par vilšanos dažiem runātājiem, man ir jāsaka – nē, diaspora vairs nav tikai ultra-nacionālistiskie trimdīši, kuri agrajos neatkarības gados diezgan akli atdeva savas balsis nacionālajam piedāvājumam, jo tie atspoguļoja viņu gadu desmitos loloto sapni par neatkarīgu Latviju. Nē, diaspora nav arī tupi un neizglītoti sēņu lasītāji un apkopēji, kuri, nespēdami neko jēdzīgu nopelnīt Latvijā, ir devušies laimes meklējumos uz bagāto Eiropu. Debašu zāle Londonā bija pilna ar labi izglītotiem un patstāvīgi spriest spējīgiem cilvēkiem, ar savu redzējumu un vērtībām – augstskolu pasniedzējiem, doktorantiem, programmētājiem, skolotājiem, juristiem, uzņēmējiem, mūziķiem utt. Cilvēkiem, kuri seko līdzi notikumiem un politikai gan Latvijā, gan ārpus tās. Cilvēkiem, kuriem ir pasaules pieredze un redzējums, kas sniedzas tālāk par notikumiem viensētā. Cilvēkiem, kuriem rūp gan Latvija, gan mūsu mītnes zeme. Tādēļ dažkārt no deputātiem izskanējušās frāzes zālei lika vai nu spurgt, vai žēli noelsties: “Vai tiešām jūs mūs par muļķiem uzskatāt?””

Kā žurnālistei raugoties uz abās diskusijās dzirdēto un notiekošo, jāatzīst, ka bažas radīja ne tikai šajos citātos rakstītais, bet dažu politiķu atziņas. Proti, Nacionālās apvienības (NA) pārstāvis Ri­hards Kols, runājot par darba ņēmēju tiesībām un uzņēmējdarbības vidi Latvijā, paziņoja, ka par “aplokšņu algām” jāsoda ne tikai darba devēji, vajadzētu “kriminalizēt arī aplokšņu algu saņēmējus” – proti, tos, kuri algas saņem neoficiāli. Uz repliku, ka Latvijā bieži ir situācijas, kad darbinieku atlaiž no darba, ja viņš nepiekrīt naudu saņemt “aploksnē”, sekoja atbilde nicīgā tonī, ka tad vajag iet pie cita darba devēja. Acīmredzot Kola kungs nezina un negrib zināt, ka daudzviet nekādas darba izvēles nav vai arī tā ir ļoti ierobežota. Tāpat arī pārsteidza politiķa replika Londonas diskusijas beigās, ka diskusijā nav bijuši pareizie jautājumi – neesot jautāts par patriotismu, bet nez kāpēc runāts tikai par sociāliem jautājumiem. Savukārt ar Jaunās konservatīvās partijas pārstāvja Reiņa Znotiņa neapmierinātību nācās saskarties jau pēc diskusijas, jo jautājumi neesot bijuši politiski neitrāli, diasporas cilvēku intereses esot citas. Atbilde, ka pirms diskusijas cilvēki tika lūgti atsūtīt jautājumus un ka visām partijām tie bija vienādi, topošo politiķi neapmierināja. Nācās secināt, ka acīmredzot, pēc partijas pārstāvja domām, ne ELA kā sabiedriska organizācija, ne arī es, žurnāliste, nedrīkstēju uzdot jautājumus, kuri nepatīk vai neinteresē partijas.

Ko te piebilst? Izskatās, ka par autoritāru valsti, kurā tiek skandēti patriotisma saukļi, bet vismaz par dažām tēmām netiek runāts bez atļaujas, sapņo ne viena vien partija.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *