Raksti

Viedokļi

Ko lasīt – grāmatas vai sēnes

Sallija Benfelde

Nesenā sarunā Atmodas laika Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns sacīja, ka mums ir vajadzīga prāta elite, ar to
nedomājot tikai “plikas” zināšanas, bet arī godaprātu un radošu garu.

Pirms dažām dienām izskanēja ziņa, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu fonda (UNICEF) pētījumā noskaidrots, ka Latvijā ir augstākais vienlīdzības līmenis tieši vidējās izglītības posmā, bet pirmsskolas un pamatskolas rādītāji ir vieni no augstākajiem (4. un 2.vieta). Protams, par to jāpriecājas, bet uzreiz gribas arī sacīt, ka vajadzīga arī izglītības kvalitāte. Bez pieejamības un kvalitātes izglītībai nav lielas jēgas, tā “ražo” vai nu pulciņu ļaužu, kuri sēž savā ziloņkaula tornī tālu no pārējās sabiedrības, vai arī pelēko masu, kas visu pārklāj kā pelējums. Un pavisam nezinātniski gribas sacīt, ka cilvēkam ir vajadzīga arī dvēseles izglītība jeb spēja just. Zinātnes valodā to sauc par empātiju, un tā, protams, nav iemācāma kā reizrēķins.

Tādēļ nopietnas bažas raisa ideja par literatūras stundu samazināšanu mācību programmās. To, ka jaunākajos laikos cilvēki zina daudz tīri specifisku un gudru lietu, bet literatūra un, starp citu, arī māksla nav viņu stiprā puse, manuprāt, lieliski parāda populārais televīzijas raidījums VIP (“Veiksme. Intuīcija. Prāts”). Protams, uzminēt, no kurienes ir rindiņas “Mazā, sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa”, kļūst par neiespējamo misiju, tāpat kā daudziem jaunajiem cilvēkiem nav skaidrs, vai Hemingvejs, Ziedonis un Gēte ir dzīvojuši vienā vai dažādos gadsimtos. Varētu jau pasmieties un vienlaikus atzīt, ka ir daudz lietu, kuras nezina, piemēram, Aspazijas dzejoļa zinātāji. Var arī sacīt, ka grāmatu nelasītāji nāk no ģimenēm, kurās grāmatas nav cieņā, un ka mūsdienu tehnoloģijas pārņem savā varā arī tos, kuru vecāki ir grāmatu mīļotāji. Un sava taisnība būs gan vienā, gan otrā apgalvojumā. Tāpat kā būtu pavisam dīvaini apgalvot, ka, piemēram, fiziķi, matemātiķi vai finanšu speciālisti ir cilvēki bez dvēseles un spējām just tāpēc, ka viņu darbs ir saistīts ar skaitļiem un teorijām. Patiesībā, manuprāt, runa ir par to, vai cilvēkbērnam tiek dota iespēja, vai tiek veicināta viņa jūtu un to izpratnes ( ko sauc arī par emocionālo intelektu) attīstība.

Diskusijas par to, vai literatūras stundu skaitu vajag vai nevajag samazināt un ar ko tās varētu aizstāt, norit jau vairākas nedēļas. Noraugoties tajās no malas, neesmu guvusi pārliecību, ka tās var aizstāt ar dažādu situāciju izspēlēšanu citās stundās, ka palīdzēs atraktīva matemātikas mācīšana vai krāšņas fizikas stundas. Tāpat kā nedomāju, ka rūpīgas latviešu valodas stundas iemācīs izjust valodu, noteikti bagātinās to. Mēdz sacīt, ka cilvēks ir dvēseles un miesas kopība. Grāmatu lasīšana dod laiku vienatnei ar sevi un to, kas uzrakstīts. Dod laiku saprast, apzināties un izjust daudzas lietas un norises. Un galu galā – ar sēņu lasīšanu vien nepietiek, lai gan tā ir garšīga maltīte. Savs laiks sēņu, bet savs laiks grāmatu lasīša­nai.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *