Raksti

Viedokļi

Katrā snauž radošais potenciāls

Monika Sproģe

Vakar, 10. oktobrī, visā pasaulē atzīmēja Psihiskās veselības dienu, bet no 7.līdz 11. oktobrim Latvijā norisinās Emocionālās veselības nedēļa. Šajā sakarā Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihosomatikas un psihoterapijas klīnika aicināja sabiedrību koncentrēties uz personības radošumu, emocionālo veselību un abu faktoru savstarpējo saistību.

Klīnika veikusi aptauju, vēloties noskaidrot, cik liela loma ikdienas dzīvē ir radošām aktivitātēm un ko cilvēki ar tām saprot. “Saņemot atgriezenisko saiti, bija kāds respondents, kurš komentārā minēja – kāds radošums, ja viss saistībā ar to ir attiecināts tikai uz bērniem!” pēc pētījuma datu apkopojuma bilst RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas ārste – rezidente Laura Bubko. Daktere saka, ka, nolasot emociju piesātinājumu, kāds pausts vēstījumā, bijis skaidrs, ka tā ir laba tēma, kurā Emocionālās veselības nedēļas laikā iedziļināties.

Aplūkojot aptaujas rezultātus, redzams, ka sabiedrība par radošām izpausmēm nemainīgi uztver mākslu, mūziku un deju. Tikai viens respondents minējis, ka radošs var būt arī darbs. Kopumā top trijniekā ir māksla, deja, mūzika, atbildēs uzsvēruši cilvēki vecumā no 30 līdz 49 gadiem, kas, pēc dakteres domām, netieši norāda uz padomju laiku ietekmi izpratnei par to, kas latvietim asociējas ar radošumu. L. Bubko pauž viedokli, ka arī par radošām aktivitātēm jāspēj domāt radoši, citādi mēs no paaudzes paaudzē kopējam vienus un tos pašus uzvedības modeļus, cerot sagaidīt pilnīgi nebijušus rezultātus.

“Runājot par radošumu darbā, nedaudz jāatkāpjas un jāpalūkojas uz personības attīstības līkni, pavērojot, kad mūsos sāk attīstīties radošums. Turklāt vēlos uzsvērt, ka radošumu var attīstīt jebkurā vecumā visas dzīves laikā. Nepārprotami – videi ir ļoti liela ietekme uz radošo potenciālu. Pirmie, kas palīdz attīstīties, ir ģimene. Ja vecāki bērnu atbalsta, ja viņi ar savu atvasi lepojas, tad bērnam veidojas spēja radīt. Savukārt noraidoša attieksme un destruktīva vide rada šaubas par savām spējām vai pilnīgu pārliecību, ka indivīdā nav ne kripatas radošuma,” saka L. Bubko.

Daktere skaidro, ka radošums cilvēka dzīvei piešķir krāsas, turklāt Pasaules veselības organizācija definējusi, ka cilvēka veselība nav tikai fiziska, bet arī emocionāla labsajūta un sociāla labklājība. “Tātad, ja cilvēks ir apmierināts ar veselību, ja viņš ir sociāli labvēlīgā situācijā, taču neizjūt prieku par savu dzīvi, tas ir pirmais signāls, ka viņā izdzisis radošums un dzīve nav pilnasinīga. Tajā kaut kā pietrūkst. Rezultātā cieš mūsu psihoemocionālā attīstība,” viedoklī dalās speciāliste.

Ikdienā ikviens saskāries ar situācijām, kas rada dažādas nepatīkamas emocijas: dusmas, trauksmi, aizkaitinājumu, agresiju utt. Kad cilvēks atrodas šādā stāvoklī, vislabāk palīdzot kāda sabiedrībai sociāli pieņemamāka nodarbe, kas ļauj izlādēties, pārnest saspīlējumu uz kādu objektu vai procesu. “Tā vietā, lai cilvēks dusmās dauzītu šķīvjus, viņš, teiksim, izvēlas pusstundiņu paklausīties rokmūziku, dodas uz sporta zāli vai glezno,” skaidro L. Bubko.

Taču aptaujā izkristalizējās kāda smalka un tomēr ļoti griezīga nots. Proti, lielākais vairums respondentu atbildējuši, ka viņi labprāt nodarbotos ar kaut ko radošu, ja vien tam atliktu laika vai finanses. Psihoterapeite aicina būt kritiskiem un neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus: “Zīmēšana un dejošana mājas apstākļos ir iespējama katram, turklāt pilnīgi bez maksas, tāpēc šīs vairāk izklausās pēc atrunām.” Taču ārstes uzmanību piesaistījušas to respondentu atbildes, kuri atzinās, ka nepiedalās nekādās radošās aktivitātēs, jo viņiem ir kauns par savu vecumu. “Principā sabiedrībā radošums tiek sasaistīts ar bērnišķību, cilvēks sev iestāsta – kā es tagad savos gados iešu un knibināšos kaut kādā pulciņā. Manā vecumā tik sēdēt dīvānā, skatīties seriālus vai sporta pārraides. Lūk, šis ir rādītājs, kas atklāj, ka kaut kādā mērā, šādi uzvedoties, sabiedrība grēko. Tas, kas mūs varētu iepriecināt, tiek pārklāts ar stereotipiem,” norāda L. Bubko.

Kā vēl vienu aspektu, kas attur cilvēkus no emocionālās labsajūtas radoši izpausties, jāpiesauc dažādus pašizdomātus nosacījumus, ko cilvēki sev uzliek kā zirgam sakas. Bieži redzam, ka cilvēks, piemēram, raksta dzeju, bet, ja tā netiek publicēta, ja citi par to nejūsmo, iesākto pamet, pie reizes izdarot par sevi aplamus secinājumus. Līdzīgi ar glezniecību- ja reiz apsēžas pie audekla un paņem rokās otu, tad domās redz ziedu klēpi, jaukas čalas un gleznu izstādes atvēršanu, bet, aptverot, ka radu bērns zīmē labāk, indivīds nolemj neizpausties. Psihoterapeite saka: “Cilvēki ikdienā tik tiešām koncentrējas uz rezultātu un nespēj izbaudīt procesu. Arī tas nāk līdzi no pagātnes, nu, piemēram, kad vecāki nevis jautāja, kā gāja kontroldarbā, bet kādu atzīmi dabūji. Taču sabiedrībai jāmācās brīdi piebremzēt un izbaudīt darbošanos. Tāpēc mēs , speciālisti, aicinām ikvienu aizdomāties par psihoemocionālo veselību, par to, kas nepieciešams tās uzlabošanai un saglabāšanai un ko galu galā emocionālā veselība nozīmē.”

Nereti, kad mums lūdz aprakstīt radošu cilvēku, iztēlojamies eks­centrisku, varbūt pat dīvainu cilvēku ar mums pilnīgi nesaprotamu iekšējo pasauli, kas spēj paust ģeniālas idejas un radīt ģeniālus darbus. Taču tas ir stereotips, kas aicina distancēties no kolēģiem un pārējiem komandas dalībniekiem tā vietā, lai būtu emocionāli stabili un laimīgi un iekļautos sabiedrībā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *