Raksti

Viedokļi

Kas ir hibrīdkarš?

Jānis Buholcs

Laiku pa laikam parādās populāri jēdzieni, kas tiek lietoti vietā un nevietā, lai izskaidrotu dažnedažādas parādības. Viens no tiem ir “hibrīdkarš” – medijos un ekspertu runās bieži pieminēts jēdziens, kas attiecas uz mūsdienu drošības situāciju. Tomēr, jo plašākas nozīmes hibrīdkara jēdzienam tiek piešķiras, jo nekonkrētāks un maldinošāks tas kļūst.

Lai arī vārda “hibrīdkarš” vēsture ir krietni senāka, plašākā lietojumā šis vārds Latvijā ienāca pēc tam, kad 2014. gadā Krievija Ukrainai atņēma Krimas pussalu un Ukrainas austrumos sākās Krievijas atbalstīts karš starp separātistiem un Ukrainas valdību.

Apjaušot, ka sācies jauns nestabilitātes laiks un ka Krievijai ir itin plaši plāni ne jau tikai Ukrainā vien, daudzi par hibrīdkaru sāka runāt arī citu saspīlējumu kontekstā. Tai skaitā arī par Krievijas ietekmi Baltijas valstīs. Un tad jau vairs nebija daudz jāgaida, lai dažādi eksperti stāstītu, ka hibrīdkarš notiek arī pie mums. Taču tas ir pārspīlējums.

Tradicionāli ar hibrīdkaru ir apzīmēta militāra stratēģija, kas apvieno dažādas karadarbības formas – tai skaitā konvencionālo karu starp armijām, partizānu karu un informatīvo, kā arī kiberkaru. Hibrīdkarš ietver gan daudzveidīgu karadarbības formu kombinēšanu, gan arī tādu pieeju, kas agresoram ļauj vairīties no oficiālas savas iesaistes atzīšanas konfliktā. Tāda tik tiešām ir Krievijas pieeja Ukrainā. Par spīti tam, ka pastāv ne mazums pierādījumu, ka Krievija atbalsta separātiskos spēkus, tā vienlaikus neatzīst, ka tā pati organizēti karo šajā teritorijā.

Vienlaikus pat šādā kontekstā hibrīdkara jēdziens ir problemātisks. Militārie vēsturnieki zina, ka dažādu karadarbības formu un pieeju kombinēšana nav nekas jauns. Hibrīdkara jēdziena lietojums turpretim tik tiešām vedina domāt, ka mūsdienu konfliktiem ir raksturīgs kas tāds, kas nav bijis vērojams iepriekš. Taču, ja mēģinām hibrīdkaru konkrēti definēt, kļūst aizvien mazāk skaidrs, kas tad šis citos laikmetos nebijušais īsti varētu būt.

Vārda nozīmes izplūšana un nekonkrētības pieaugums ir vērojams arī tajā, kā jēdziens tiek lietots Latvijā. Netrūkst dažādu izteikumu autoru, kas apgalvo, ka hibrīdkarš jau notiek arī pie mums. Taču kas ar to tiek domāts? Vai Latvijā ir vērojamas armiju sadursmes? Vai darbojas bruņoti partizāni? Vai notiek plaša mēroga uzbrukumi valdības un privātā sektora datorsistēmām? Nē, taču.

Var saskatīt informatīvā kara izpausmes. Latvija līdz ar pārējām Baltijas valstīm jau ilgu laiku ir saskārusies ar Krievijas mēģinājumiem stāstīt, cik esam slikti, nedraudzīgi, neveiksmīgi. Šādu stāstu auditorija ir gan Krievijas sabiedrība, gan starptautiskas institūcijas, gan arī Krievijas mediju patērētāji Latvijā. Krievija popularizē padomju laikos radītās vēstures interpretācijas par valstu “atbrīvošanu” 2. pasaules karā un par nepateicīgo Baltiju, kas nespēj novērtēt “dāsnumu”, ko esam saņēmuši okupācijas gados. Līdztekus tam Krievijai regulāri ir kas sakāms arī par Baltijas valstu pašreizējo iekšpolitiku, kur tā saskata gan krievvalodīgo diskriminēšanu, gan fašisma “glorifikāciju”. Viens no rezultātiem -Krievijas publiskā viedokļa aptaujās Baltijas valstis tradicionāli tiek ierindotas starp Krievijai naidīgākajām valstīm.

Šie procesi nenoliedzami ir būtiski un prasa gan Krievijas aktivitāšu apzināšanu, gan arī pretdarbību. Taču tas nav nekāds “hibrīdkarš” – tās nav nekādas jau­nas, nesaprotamas, pavisam nesen radušās parādības, kas jāsauc jaunos vārdos. Informatīvās kampaņas un informatīvās sadursmes ir svarīga daļa vairuma mūsdienu kariem – cīņa par prātiem ir ne mazāk svarīga kā cīņa par teritoriju. Lai arī ir vērojamas aizvien jaunas pieejas, kā informatīvie uzbrukumi tiek realizēti, pašos pamatos šis process ir zināms un saprotams -eksistē daudzi uzbrukumu un pretuzbrukumu piemēri, no kā var mācīties. Turpretī jauni vārdi tādu parādību apzīmēšanai, kas ir eksistējušas arī līdz šim, kas rada priekšstatu, ka mums nav ne jausmas, kā šādā situācijā rīkoties.

Hibrīdkarš pašlaik nav nekas vairāk kā modes vārds. Modes vārda statuss nozīmē, ka tā lietotāji var izklausīties zinoši tēmā, pat ja viņi pēc būtības vai nu nesaka neko, vai arī runā aplamības.

Parādās arī gluži komiski jēdziena lietojuma piemēri, kas ilustrē, cik izplūdis un nekonkrēts tas ir. Pērn Rīgas Barona ielas iet­vju dizaina veidotāja Helēna Gūt­mane paziņoja, ka Barona ielas remonta kritika ir politizēta un tas ir “hibrīdkarš”. Pagājušajā mēnesī polittehnologs Dans Ti­tavs par “hibrīdkaru” nosauca ar Korup­cijas novēršanas un apkarošanas biroja noklausītajām oligarhu sarunām saistītos notikumus Lat­vi­jas informācijas telpā. Īstie “hibrīdkara” rīkotāji, valsts un sabiedrības stabilitātes grāvēji esot ne jau Krievijas kontrolētie mediji ar saviem vēstījumiem, bet gan vietējie spēki, kas manipulē ar slepeniem materiāliem, tos mērķtiecīgi nopludinot žurnālistiem.

Tad nu, lūk, cik tālu esam nonākuši. Kritika par politbiznesmeņu darbu un sabiedrisku objektu būv­niecības kvalitāti arī jau ir (hibrīd)karš. Šāda attieksme pret opozīciju sāk izskatīties pēc flirtēšanas ar nedemokrātiskām pārliecībām. Taču pat kam tādam, visticamāk, jauns vārds nav nepieciešams. Arī tas jau ir bijis – lai gan šī atziņa sniedz vien mazu mierinājumu par šādas attieksmes satraucošajām nokrāsām.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *