Raksti

Viedokļi

Kādā virzienā dodamies, lūk, jautājums

Sallija Benfelde

Runājot par Eiroparlamenta vēlēšanām, jāpiekrīt ārlietu ministra Edgara Rinkēviča nesen intervijā sacītajam: “Jautājums – kurš spēs mobilizēt vēlētāju? Tie, kas grib sagraut Eiropas Savienību – populisti, radikāļi, labējie, kreisie, vienalga, saucam, kā gribam -, vai tomēr tie, kuri dara visu, lai saglabātu labās lietas un labotu problēmas? Dalības līmenim būs nozīme, un mobilizācijas līmenim būs nozīme.”

Ir skaidrs, ka Ušakovs darīs visu, kas iespējams un vēl vairāk, lai mobilizētu savus vēlētājus. Vēlēšanas ir 25. maijā, daudzi latvieši rušināsies dārziņos vai izmantos sestdienu atpūtai pie dabas, tas viņiem liksies daudz svarīgāk par vēlēšanām. Eiroparlamenta vēlēšanās parasti Latvijā (arī Eiropā) nepiedalās daudz vēlētāju, nemaz nevajadzēs daudz balsu, lai ievēlētu kādus no “Saskaņas” saraksta. Protams, var ironizēt, ka Ušakovs un Ameriks glābjas bēgot, jo kukuļošanas skandāls acīmredzot viņus padarījis nervozus. Tāpat arī var jautāt, kāds sakars Eiroparlamentam ar rīdzinieku problēmām, ko viņi sola risināt Briselē, it sevišķi tādēļ, ka vismaz daļu šo problēmu radījuši galvaspilsētas vadītāji paši.

Tomēr bažas rada ne tikai “Saskaņa”. Nacionālās apvienības (NA) saraksta pirmais numurs Roberts Zīle pavēstījis, ka ir jāatsakās no “vecās Eiropas vērtībām”, un NA arī piekrīt, ka viņi būs konservatīvi un no vecās Eiropas idejām jāatsakās. Ko tas nozīmē? Var noprast, ka runa varbūt ir par birokrātiju un tamlīdzīgām lietām, tomēr diez vai birokrātija ir saucama pa Eiropas vērtību vai ideju. Tradicionāli par Eiropas vērtībām tiek uzskatīta demokrātija un cilvēktiesības, līdztiesība, kas sevī ietver gan vārda brīvību, gan, piemēram, cilvēku brīvu pārvietošanos. Kā zināms, līdztiesība nenozīmē kādas grupas īpašās tiesības vai pārākumu. Vai būt konservatīvam vai nacionāli konservatīvam nozīmē atteikties no demokrātijas un cilvēktiesībām? Starp citu, arī Putins runā par “vecās Eiropas vērtībām”, kuras esot sliktas, izvirtušas un nepareizas. Tas kopumā velk uz t.s. Višegradas valstu pusi – proti,  Polija, Ungārija, Čehija un Slovākija, kurām ir visai dažāda attieksme pret Krie­viju, tās vadoni Putinu un kuras mēdz visai savdabīgi skaidrot jēdzienus “vārda brīvība”, “demo­krātija” un “cilvēktiesības”. Tas rada bažas, ka arī Latvija var sākt soļot autoritārisma virzienā.

Katrā ziņā Robertam Zīlem un NA būtu jānāk klajā ar skaidru un saprotamu vēstījumu, ko nozīmē atteikšanās no vecās Eiropas idejām jeb vērtībām. Vēl jo vairāk tādēļ, ka kā Valsts prezidenta kandidāts līdz šim ir izskanējis (kaut arī pagaidām tas nav ofici­āli) tikai Eiropas Savienības Tiesas tiesneša Egila Levita vārds. Neapšaubāmi, profesionāls jurists, Latvijas patriots un cilvēks, kuram piemīt gan profesionālās, gan cilvēciskās īpašības, kuras partijas jau minējušas kā nepieciešamas, lai kandidētu uz Valsts prezidenta amatu un par to arī kļūtu.. Bažas rada tas, ka pēdējos gados Levits savos uzskatos acīmredzami ir nacionāli konservatīvs. Kā tas var summēties ar NA un arī ar Jaunās konservatīvās partijas (JKP) nacionāli konservatīvo nostāju? Un galu galā, ko īsti reālajā politikā nozīmē šo partiju un iespējamā Valsts prezidenta nacionāli konservatīvā nostāja? Pašizolāciju? Demokrātijas ierobežojumus?

Cerams, ka šīm bažām nav nopietna pamata. Un ainavu pirms divām vēlēšanām neapšaubāmi papildina pavasarīgi jautrs noskaņojums, vērojot bijušā “tribūna” un pasaules gala plānotāja Alda Gobzema rosīšanos, solot veidot jaunu partiju. Protams, partiju viņam droši vien izdosies izveidot un Saeimā arī droši vien ik pa brīdim atskanēs viņa skaļie saukļi par slikto pasauli un saulvežu grūto dzīvi. Bet tas jau vairs nevienu neuztrauc, jo valsts budžets, Eiroparlamenta vēlēšanas un Valsts prezidents sabiedrību tomēr interesē vairāk par sliktiem kumēdiņiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *