Raksti

Viedokļi

Kāda diaspora vajadzīga Latvijai

Sallija Benfelde

Par diasporu pēdējos gados valstiskā līmenī runāts daudz, atzīts, ka tā ir daļa no mūsu tautas un ka to nenosaka kartē redzamās robežas.

Vēl vairāk, diasporas at­bals­tam paredzēts aptuveni miljons eiro gadā, un prioritāte – atbalsts latviešu valodai un skoliņām – visnotaļ ir saprotama un pie­ņe­mama, tāpat kā atbalsts dažādiem kultūras pasākumiem. Galu galā valoda un kultūra ir tautas pamats. Lasot, klausoties un skatoties informāciju par to, kā tiek rīkotas vasaras nometnes diasporas bērniem un pieaugušajiem, par to, ka mītnes zemēs darbojas deju kolektīvi un kori, šķiet, viss ir vislabākajā kārtībā. Tomēr pārdomas par to, kāda diaspora valstij ir vajadzīga un ko valsts no tās patiesībā grib, raisīja diasporas mediju divu dienu seminārs Rīgā, kuru organizēja Eiropas Latviešu apvienība (ELA).

Ja jau mēs visi neatkarīgi no tā, kurā valstī dzīvojam, piederam Latvijas tautai, acīmredzot arī dias­poras kopienās ir jāveidojas un jāveido tā sauktā pilsoniskā sabiedrība – aktīvi, domājoši, apzinīgi un ekonomiski pietiekami neatkarīgi cilvēki, kuri iesaistās valsti un sabiedrību veidojošajos procesos. Un, neapšaubāmi, mediji jeb plašsaziņas līdzekļi ir vajadzīga un neatņemama pilsoniskās sabiedrības daļa, jo tikai tāda sabiedrība var saglabāt valsti un tautu. Par to, kāpēc vajadzīgi diasporas mediji, seminārā precīzi sacīja Lielbritānijas “Daugavas vanagu” fonda valdes priekšsēdētājs Aivars Sinka: “Atis Kronvalds jau 19. gadsimta vidū, protams, citos apstākļos, tomēr precīzi izteica vajadzību pēc organizētas, vienotas latviešu kopienas: “Mums jārūpējas visiem spēkiem, ka savienotos latvju tautas dzīvie locekļi, kas tagad cits no cita pretdabīgi atšķirti.” Nešaubos, ka mūsu tautas lielākā cīņa ir bijusi un būs par tās izdzīvošanu. Un tā tas ir bijis vienmēr – vai slēpāmies purvos un mežos no sirotājiem Ziemeļu kara laikā, vai drebējām bēgļu nometnēs pēckara Vācijā, vai šajās dienās strādājam lauku darbos kādā Anglijas sādžiņā. Mūsu tautas lielākais ienaidnieks nav bijis ne vācietis, ne krievs, bet gan asimilācija: pārangļošana, pārkrievošana, pārvācošana.

Nešaubos arī, ka savienotai, organizētai pasaules latviešu sabiedrībai vajadzīgs arī savs medijs, lai palīdzētu cīņā pret asimilāciju. To saprata mūsu tēvu tēvi, dibinot avīzes, piemēram, “Londonas Avīzi” jau 1942. gadā, vai “Laiku” 1949. gadā. To, es ticu, saprot arī tie, kas dibinājuši jaunus ziņu portālus jaunajā diasporas sabiedrībā Īrijā, Vācijā un daudzviet citur.” Jāpiebilst, ka semināra dalībnieki piekrita arī A. Sinkas sacītajam, kādi ir diasporas mediju mērķi:

  • Atbalstīt latviešu kultūru ārpus Latvijas. Ja latvieši, kas dzīvo pasaulē neradīs un netērēs latviešu kultūru daudz un dažādos veidos un formās, tad tie asimilēsies.
  • Apvienot pasaules latviešus, lai būtu ikdienas un viegla savstarpēja komunikācija, kā arī ar Latviju. Lai pasaules latvieši būtu informēta un vienota daļa no latviešu tautas un Latvijas kopuma. Ļoti svarīgi, ka te nav ieskaitītas tikai vecās trimdas zemes, bet gan visas valstis, kur mīt latvieši.
  • Daudzināt pasaules latviešu darbību un sasniegumus Latvijā un ārpus tās, kā arī dot iespēju pasaules latviešiem iespaidot notikumus Latvijā no kultūras vai politikas viedokļa.
  • Atrast un apvienot darītājus. Padarīt viegli sastrādāties cilvēkiem, kam rūp Latvija un Latvijas tautas turpmākā pastāvēšana.
  • Būt Latvijas valsts idejiskiem vēstniekiem ārzemēs.

Protams, semināra laikā kopīgi tika izstrādāta gan koncepcija, kā sasniegt šos mērķus, gan arī rīcības plāns tuvākajiem gadiem. Jāpiebilst, ka seminārā piedalījās ne tikai Latvijas sabiedrisko mediju vadītāji un pārstāvji un dažādu institūciju ierēdņi, bet arī dažu privāto mediju pārstāvji un mediju eksperte, RSU asociētā profesore Anda Rožukalne, kā arī Ārlietu ministrijas diasporas lietu īpašais vēstnieks Atis Sjanīts. Kopumā jāteic, ka vēlme sadarboties bija abpusēja, stāsts un arī bažas, ko pēc semināra pauda tā dalībnieki, ir par to, ka valsts labprāt atbalsta dziedāšanu un dejošanu, un dažādus sabiedriskus pasākumus, jā, arī latviešu valodu, bet gudras, apzinīgas un iesaistīties gribošas sabiedrības veidošanos latviešu kopienās īpaši redzēt negrib. Tā teikt, dziediet, dejojiet, runājiet latviešu valodā un sūtiet savu nopelnīto uz Latviju; ja gribat, atgriezieties, bet atbalsts diasporas medijiem…

Ierēdņi esošo projektu ietvaros var izdarīt tikai tik, cik tiem atļauj, pat ja saprot situāciju un labprāt to gribētu risināt. Kā pēc diskusijām sacīja daži semināra dalībnieki – ir taču labi redzams, ka vara grib ierobežot sabiedriskos medijus Latvijā, un, protams, stipri un, nedod Dievs, neatkarīgi latviešu mediji diasporā vismaz esošajai varai nav vajadzīgi. “Padomā, kas notiks, ja latviešu diasporas lielākā daļa gribēs piedalīties Latvijas dzīves veidošanā, nāks ar savu pieredzi un redzējumu, kas un kā jādara!? Un mediji taču tādu gribēšanu var veicināt,” sarkastiski sacīja kāda no semināra dalībniecēm.

Vēl jāpiebilst, ka runa nav par to, ka valstij būtu pilnībā jāfinansē diasporas mediji, bet par to, ka esošo projektu konkursu nosacījumi tikai retos gadījumos der medijiem. Tādēļ aizvien biežāk nākas domāt, ka valsts ir gatava atbalstīt dziedošu un dancojošu, nevis domājošu diasporu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *