Raksti

Viedokļi

Kad ikdienas skrējienu apstādina traģēdija

Anna Kola

Pagājuši deviņi gadi kopš vienas no traģiskākajām novembra dienām Latvijas vēstures lappusēs. Pirms deviņiem gadiem, 21.novembrī, sabrūkot lielveikala “Maxima” jumtam Zolitūdē Rīgā, dzīvību zaudēja piecdesmit četri cilvēki. Šo dienu daudzi joprojām atceras ar šausmām, notikušais šķiet piedzīvots nemaz tik senā pagātnē.

Kopš šī traģiskā notikuma dažkārt pārņem domas, cik droši ir lielie un ne tik lielie veikali un citas masīvas būves, kuras nākas apmeklēt. Sevišķi jau tās ēkas, kas tiek būvētas pēdējā gadu desmitā komerciāliem nolūkiem. No iespējami lētākiem materiāliem, izmantojot iespējami lētāku, bet vienlaikus visdrīzāk arī mazāk profesionālu darbaspēku.
Vēl pavisam nesen bijām spiesti dzīvot pandēmijas ierobežojumu paēnā un visas iespējas brīvi drūzmēties lielveikalos, pulcēties pasākumos bija vairāk vai mazāk liegtas. Taču šogad atkal novērojumi rāda, ka iedzīvotāju aktivitāte steigties gādāt gan svētkiem, gan ikdienai labumus sev, ģimenei un draugu lokam ir krietni vien liela. Rīgas lielāko iepirk­šanās centru stāvlaukumi allaž pilni automašīnām, tirdzniecības centros ļaužu drūzma. Redzot, kāda ir lielveikalu apmeklētība, arī jādomā, ka finansiālie apgrūtinājumi saistībā ar sadārdzināto gāzi vai elektrību nebūt nav šķērslis, lai ļaudis dotos brīvo laiku pavadīt, apbrīnojot jauno preču sortimentu lielveikalos.

Taču pašai, nesen apmeklējot vienu no milzu iepirkšanās gigantiem, prātā iešāvās doma nevis par iedzīvotāju pirktspēju, bet tieši tā, ar ko sāku – cik drošas ir visas šīs lielās ēkas, kurās reizumis gadās būt? Par gadu simteņus pieredzējušajām ēkām šaubu īsti nav – vecās pilis, baznīcas un halles vieš vairāk uzticības nekā jaunās, modernās, stiklotās būves, kuras arhitektūras tehnisko aizkulišu nepārzinātājam šķiet turamies kopā vien uz dažām metāla skrūvēm stikloto plantāciju stūros. Nereti paužam lielu prieku par ēkām, kuras iecerētas būvēt un tiek uzceltas patiesi raitā tempā, paverot iespēju apmeklēt kādu jaunu iestādi jau pavisam drīz pēc būvdarbu sākšanas. Ja paraugās no otras puses –vai tiešām šajā raitajā darba gaitā vienmēr viss norit pēc labākās kvalitātes un apziņas? Gribētos tā domāt, bet realitātē diez vai tā ir.

Skaidrs, no Zolitūdes traģēdijas noteikti ļoti daudz ir nācies mācīties un pieredzēt arī būvniekiem, lai līdzīgas nelaimes novērstu līdz absolūtam minimumam. Visam komercializācijas uzvaras laikmetam klāt vēl nāk mainīgie laikapstākļi un, par spīti noliedzējiem, arī globālā sasilšana, kas arhitektūras brīnumu tapšanas procesu sarežģī vēl vismaz par kādu mazumu.

Arī jaunās dzīvokļu ēkas un rindu mājas aug kā sēnes pēc lietus, īpaši šobrīd, kad mājokļu un namīpašumu cenas gājušas krietni uz augšu. Ne velti šī desmitgade tiek bieži dēvēta par steidzīgo informācijas plūsmas laikmetu, jo viss notiek neiedomājamos ātrumos un šī steiga diemžēl ienāk arī praktiskā darbā, gan būvējot objektus, gan meklējot un izvēloties nākamo dzīvesvietu. Skrē­jiens ir it visur, jo nemitīgi mainīgā pasaulē nevaram būt droši, vai rīt, pēc nedēļas, pēc gada vispār mūsu šā brīža ieceres un plāni vēl pašiem vai kādam citam būs aktuāli. Bet nemitīgajā joņošanā aizmirstam pašu vērtīgāko – mūsu dzīvību, veselību, tuviniekus un līdzcilvēkus.

2013.gada 21.novembrī visi bijām tādā pašā ierastā – nekam nav laika – skrējienā, kad visus, itin visus Latvijā un pat aiz robežām apstādināja šī satricinošā nelaime, par kuru sirds sāpēja katram, kam vien tāda bija īstajā vietā. Šogad, apritot deviņiem gadiem kopš Zolitūdes “Maxima” traģēdijas, neaizmirsīsim par brīdi atelpas it visā: darbos, būvdarbos un visās citās ikdienas lietās. Šogad pirmo gadu arī kalendāros šī diena atzīmēta kā Zolitūdes traģēdijas piemiņas diena. At­sau­coties biedrības “Zolitūde 21.11.” valdes aicinājumam, Rī­gas paš­valdība 2022. gada 21. novembrī izkāra valsts karogus sēru noformējumā pie pašvaldības ēkām, lai pieminētu traģēdijā bojā gājušos.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *