Raksti

Viedokļi

Kā labāk teikt – baltvācieši vai vācbaltieši

Mairita Kaņepe

Runājot par vāciešiem, kuri kādreiz dzīvoja Baltijā un pirms Otrā pasaules kara šo zemi pameta, agrāk teica – baltvācieši. Tagad ir vēl viens vārds – vācbaltieši. Nav īstas skaidrības, kā rīkoties, ja nav zināms pamatojums viena un otra vārda veidošanai.

Atbildi sniedz mākslas zinātnieka Ojāra Spārīša skaidrojums:
– Juridiski tie jau sen ir kā aprobēti jēdzieni, tikai to lietojumā Latvijā vēl putrojamies. Līdz 1939. gadam, kamēr Baltijā dzīvoja šeit ieceļojušie vai daudzās paaudzēs dzīvojošie vācieši, viņi bija Baltijas vācieši, vienā vārdā – baltvācieši. Hitlera un Staļina noslēgtā pakta rezultātā pirms Otrā pasaules kara Baltijas vācieši kļuva vajāti un galu galā no dzimtenes izmesti cilvēki. Īsi pirms kara dažs tikai pēdējā brīdī ar saņemto kompensāciju vai bez tās aizbrauca prom. Brauca caur Kurzemi, tad līdz Vartai, tagadējā Polijas teritorijā. Tie vācieši, kuri līdz padomju okupācijai atradās Latvijā, paguva aizmukt tikai līdz Pozenei. Arī no turienes kara beigās bija jāmūk. Tas nozīmē, ka visas viņu mantas tur arī palika. Nokļuvuši Vācijā, visi viņi sāka sevi saukt par Vācijā dzīvojošiem baltiešiem. Te nu ir vārds vācbaltieši. Tomēr tas nekādā veidā nenozīmē, ka aizbraucēji sevi Vācijā toreiz būtu pozicionējuši kā baltus vai asinsradiniekus baltiešiem. Viņi bija un palika ģermāņi.

Pēc Otrā pasaules kara vācieši turpināja uzsvērt, ka ir tieši Baltijas vācieši. Joprojām viņus būtu pareizi dēvēt par vācu tautības cilvēkiem, kuri paši vai viņu senči reiz dzīvojuši Latvijā un Igaunijā.

Savulaik baltvācieši bija tie, kuri veidoja eiropisko slāni Baltijā. Uz šejieni tika aicināti vācu mākslinieki, mācījušies Drēz­denē, Diseldorfā vai Tērbatā. Muižās aicināja māksliniekus, starp viņiem bija arī tādi talantīgi cilvēki, kuri bija mācījušies gleznot vien pie mājskolotāja vai zīmēšanas skolotāja. Tomēr arī viņi bija pieprasīti. Viņi radīja klusās dabas gleznas, ainavas, un ar šīm gleznām piepildījās arī pilsoniskās sabiedrības mājokļi Latvijā, arī Cēsīs. Tā radās vietējā kultūra un kultūras kvalitāte.

Pēc Otrā pasaules kara iestājās tāds inerces posms Baltijā, kurā viss vāciskais, arī māksla tika nonicināta. Simboliski tas notika jau 1952. gadā, kad Rīgā tika nolīdzināts viss, kas vēl palicis no Melngalvju nama, kas sagrauts karā, un Rīgas rātsnama. Dažā ziņā zuda arī tāpēc, ka latviešu arhitekti bija iztapīgi un jaunajai varai apgalvoja, ka baltvāciešu kultūra un tajā skaitā gadsimtiem pastāvējusī arhitektūra ir nederīga. Dažkārt paveicās baltvāciešu celtajām muižām, ja tās laukos bija pietiekami tālu no centriem, kā Ungurmuiža. Par laimi, kādreizējā pašvaldība šajā muižā iecēla skolu. Protams, visi sienu gleznojumi tika aizkrāsoti kā nepiemēroti. Toties tagad daļu gleznojumu izdevies restaurēt. Ungurmuiža ir viena no Latvijas izciliem mākslas un arhitektūras pieminekļiem, lai gan to cēla baltvācieši. Savukārt tagadējie vācbaltieši ir gaidīti tūristi, viņi apceļo vietas, kur savulaik dzīvojuši viņu senči.

Latvijā atdzimusi vēlme atjaunot. Tas ir mūsu kultūras mantojums, lai gan neesam ģenētiskie pārmantotāji kādreizējiem īpašniekiem. Taču latvieši muižās bija, darīja darbus, kādus atvēlēja saimnieki. Tagad muižas pieder latviešiem, pašvaldībām un privātpersonām.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *