Raksti

Viedokļi

“Jūs, kas ne putni, no Putnu dārza…” (Māra Zālīte)

Sallija Benfelde

Šīs dzejoļa rindas no 1979. gadā izdotā dzejnieces krājuma “Rīt varbūt” tika pieminētas Laimas Žurginas dokumentālās filmas “Kaza kāpa debesīs” pirmizrādē, kas notika arī Cēsīs. Kopā ar filmas režisori Laimu Žurginu Cēsīs bija arī vairāki filmā atainotie mākslinieki: režisore Māra Ķimele, dzejnieks Jānis Rokpelnis, arī fotogrāfe Irēne Junkere.

Dzejolis veltīts toreizējiem Rīgas centra āra terases kafejnīcas “Putnu dārzs” apmeklētājiem – pagājušā gadsimta 60. gadu radošajai inteliģencei, brīvdomātājiem un bohēmas mīļotājiem, par kuriem stāsta filma “Kaza kāpa debesīs” un kuri bija pastāvīgie Vecrīgas kafejnīcas ar neoficiālo nosaukumu “Kaza” apmeklētāji. “Kazas” jau sen vairs nav, nav arī kafejnīcas “Putnu dārzs”, tur atrodas viesnīca “Hotel de Rome”, bet leģenda, protams, dzīvo.

Kāpēc pieminu Māras Zālītes dzejoli? Dzejolim ir mazliet it kā nolemtības pieskaņa:

Jūs, kas ne putni,
no Putnu dārza,
skatieties – flokši pārzied.
Gribējām mākoņus mazgāt,
bet Daugavas acij
eļļaina varavīksnene.
Jūs, kas ne putni,
no Putnu dārza,
skatieties – flokši pārzied.
Mūsu slaidie pirksti
spēlē uz cigaretēm kā vijolēm.
Pelni ir mūsu mūzika.
Jūs, kas ne putni,
no Putnu dārza,
skatieties – pārzied, pārzied….

Patiesībā ļoti daudzi no toreizējiem brīvdomātājiem ir kļuvuši par stipru, pat fundamentālu Latvijas kultūras daļu, un par viņiem stāsta filma: Imants Kalniņš un Imants Lancmanis, Maija Tabaka un Māra Ķimele, Laima Eglīte, Augustīns Delle, Biruta Delle, Viktors Kalniņš, Modris Tenisons, Uldis Bērziņš, Jānis Rokpelnis, Māris Bišofs, Eižens Valpēteris, Juris Zvirgzdiņš, Māra Brašmane un daudzi citi. Jā, gleznotāja Maija Tabaka filmā saka, ka bija arī tie, kuri nodzērās vai tā arī nopļāpāja savu laiku, neko nedarot. Juris Zvirgzdiņš savās atmiņās par “Kazu” saka: “Nē, tie nebija zemē nosviesti gadi, šodien es ne par kādu naudu (kam šodien būtu vajadzīgi padomju rubļi? Joks.) nemainītu tos astoņus gadus, ko pavadīju “Kazā”. Protams, ne visi izturēja šo bohēmas dzīvi – dažus salauza čeka, citi nodzērās, vēl citi, noguruši no šīs relatīvās brīvības, atgriezās, jā, kur? Reālajā dzīvē ar visām no tā izrietošajām sekām… Kāds tas būtu, kā tagad saka, tas sausais atlikums? [..] Par sevi – vismaz man “Kazā” pavadītie gadi deva ja ne brīvību, tad tās ilūziju, un kurš spēj tās strikti nodalīt?”

Par filmu nācies dzirdēt arī pretējus viedokļus – vieni ar ironiju teic, ka laikam vajadzīga okupācija, lai taptu māksla, otri saka, ka mūsdienās nav cenzūras, bet ir naudas vara un tās ietekme, kas iekšējo brīvību apdraud ne mazāk, trešie bilst, ka talantīgie un stiprie kaut ko rada vienmēr, neatkarīgi no laika, cenzūras un naudas. Vismaz daļēji visam sacītajam var piekrist, jo katrā paaudzē ir talantīgie, brīvdomātāji un sava ceļa gājēji, bet ne visi spēj pastāvēt, izdzīvot un radīt. Un vēl – šodien Latvijā būt neatkarīgam brīvdomātājam nenozīmē tapt vajātam no drošības dienestiem un tikt ieslodzītam. Toreiz ātri vien varēja nokļūt “čekas” pagrabos un pēc tam arī “psihenē”, kur smadzenes tika iznīcinātas ar piespiedu ārstēšanu.

Manuprāt, filmas vērtība slēpjas gan tajā, ka tā saglabā daļu vēstures, gan tajā, ka tā atgādina – viss sākas ar brīvības izjūtu katrā no mums, ar spēju to nepazaudēt starp varu, naudu, izdevīgumu un arī nogurumu. Brīvība ir izvēle, ne dāvana, un tā jāprot glabāt.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *