Raksti

Viedokļi

Jaunie draugi – konsultanti no Rietumiem

Jānis Buholcs

Viena no savdabīgajām ilustrācijām tam, kā Latvija iekļaujas Rietumu pasaulē, ir tas, kā dažādi augsta ranga rietumnieki atrod sev nodarbošanos Latvijā. Pēdējā laikā ir bijuši piemēri tam, ka amatpersonas ar starptautisku pieredzi strādā mūsu bankās un amerikāņu lobists palīdz partijai “Saskaņa”.

Šogad par vietējās “Norvik” bankas padomes priekšsēdētāja vietnieku kļuva kādreizējais Dānijas premjerministrs un iepriekšējais NATO ģenerālsekretārs Andress Fogs Rasmusens. Cilvēkam ar šāda mēroga starptautisku politisko pieredzi un kontaktiem ir visai plaša izvēles brīvība, ko darīt tālāk. Ja izvēle ir kritusi par labu bankai, kura nav pat starp lielākajām Latvijā, jādomā, ka bankas piedāvājums tomēr bijis gana saistošs. Viņš izteicies, ka procesi Baltijas reģionā viņam bijuši svarīgi jau ilgu laiku, un papildus tam viņš vēloties dot arī ieguldījumu Latvijas finanšu sektora vides uzlabošanā. Taču nevar izslēgt arī, ka tam ir vēl citi iemesli – tai skaitā izskanējis minējums, ka banka varētu izmantot A. F. Rasmusena līdzšinējo sadarbību ar Ukrainas prezidentu Petro Porošenko, lai izvērstu “Norvik” darbību šinī valstī. Šajā pašā bankā darbavietu ir radis arī bijušais Vācijas Federālā izlūkdienesta vadītājs Augusts Hannings.

A. F. Rasmusens gan nav vienīgais starptautiski ietekmīgais politiķis, kas atradis karjeras turpinājumu Latvijas finanšu iestādēs. “Citadeles” bankas padomē strādā kādreizējā Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās baronese Ketrina Aštone.
Pagājusī nedēļa nesa jaunas atklāsmes par to, cik Latvija var būt interesanta augsta ranga ārzemniekiem, kas strādā politisko konsultāciju un lobēšanas jomā. Rīgas mēra un partijas “Saskaņa” vadītāja Nila Ušakova labā tagad strādā amerikānis Kristians Ferijs, kurš iepriekš ir bijis ASV prezidenta amata kandidāta, senatora Džona Makkeina kampaņas vadītājs. K. Ferija uzdevums ir palīdzēt “Saskaņai” uzvarēt šī gada Saeimas vēlēšanās. Par to ziņoja izmeklējošās žurnālistikas organizācija “Re:Baltica”.

Ņemot vērā, ka “Saskaņai” jau tagad ir vislielākā Saeimas frakcija, šāds uzdevums diezin vai ir uzskatāms par sarežģītu. Taču mērķis, protams, ir nevis vienkārši uzvarēt, bet gan beidzot panākt, lai “Saskaņa” nonāktu vadībā.
Šī projekta iestrādnes bijušas redzamas jau kādu laiku. To raksturo pūliņi mainīt publisko priekšstatu par šīs partijas vērtībām. Iepriekš “Saskaņa” nevairījās no sava sadarbības līguma ar Krie­vijas valdošo partiju “Vienotā Krievija”, bet tagad no tā ir atteikusies. N. Ušakovs meklējis kontaktus ar NATO pārstāvjiem, Rīgas ostā piedalījies amerikāņu karakuģu sagaidīšanā, pēdējos gados vairākkārt devies vizītēs uz ASV, kur ticies arī ar senatoru Dž. Makkeinu.

Šādi kontaktu meklējumi un simboliskie žesti, šķiet, domāti, lai mazāka uzmanība būtu visam citam, kas noticis pēdējos gados. Tādu notikumu vidū ir N. Ušakova loma referendumā par oficiāla statusa noteikšanu krievu valodai Latvijā vai “Saskaņas” atteikšanos nosodīt Krieviju par Krimas aneksiju 2014. gadā. Lai gan N. Ušakovs toreiz paziņoja, ka Krima ir Ukrainas teritorija, viņa pozīcija vairāk atgādināja sēdēšanu uz diviem krēsliem vienlaikus. No vienas puses, tiek izteikts rietumniecisks viedoklis par Krimu, bet, no otras puses, pēc tam N. Ušakovs viesojās Maskavā, viņa seja atrodama attēlos no svinīga pasākuma ar Krievijas politisko un reliģisko līderu piedalīšanos. Tas viss liek jautāt, vai N. Ušakovs patiešām mainījis savas politiskās vērtības, vai arī izrēķinājis, ka šāda rīcība varētu nodrošināt lielāku atbalstu – tik lielu, ka pārējām partijām kļūtu aizvien grūtāk un grūtāk parlamentā strādāt bez “Sa­skaņas” atbalsta. Atbilde ir atkarīga no katra paša aizdomīguma un neuzticēšanās līmeņa.

Un tagad šai publiskajai bildei pievienojas K. Ferijs. Par šādiem lobistiem no ASV jautājumu īsti nav. Starptautiska līmeņa politisko konsultāciju un lobisma joma ir labi apmaksāta, kurš maksā, tā labā arī strādā. Kādreiz maksāja amerikāņu politiķi, pēc tam bija darbs Austrumeiropā, Latīņ­amerikā vai kur citur. Protams, Latvijas politiķim, kura labā strādā šinī jomā pieredzējis amerikānis, šāds sadarbības fakts vien pats par sevi kalpo kā tēla elements. Taču pats par sevi tas nav nekāds kopēju vērtību apliecinājums un tam nav nekāda sakara ar ASV valdības nostādnēm. Lobis­tam galvenā vērtība ir viņa klients.
Nāk prātā arī jautājums – kā latvieši kļuvuši tik bagāti, ka var samaksāt tāda līmeņa starptautiskiem konsultantiem. Par bankām neskaidrību ir mazāk – tās ir komerciestādes, kas orientētas uz peļņas gūšanu, ja peļņa atļauj, tad var piesaistīt visus, ko grib. Savukārt politiskas partijas ir pavisam cita veida organizācijas un ar atšķirīgiem naudas aprites mehānismiem. Partijas kaut ko saņem no valsts budžeta, kaut ko iedod sponsori, bet par saņemto ir jāatskaitās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam. Arī tikai vietējo speciālistu veidotas politiskās kampaņas ir dārgas, un pat tad spēkā ir valsts noteikti tēriņu ierobežojumi. Par to, kāds ir K. Freija honorārs un no kādas naudas tas tiks maksāts, N. Ušakovs organizācijas “Re:Baltica” žurnālistei Ingai Spriņģei atbildi nesniedza.

Atliek vien vērot, kādas jaunas vēsmas “Saskaņa” ienesīs šā gada vēlēšanu kampaņā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *