Raksti

Viedokļi

Jaunā politiskā draudzība

Jānis Buholcs

Priekšvēlēšanu laiks ir arī laiks, kad politiķi aktīvāk maina partijas. Pats par sevi tas vēl neko nenozīmē – nav nekas slikts, ja cilvēki meklē visatbilstošākos domubiedrus, lai realizētu vēlētājiem solītās idejas. Tomēr dažkārt jaunizveidotās kombinācijas ir tādas, kas liek uzdot jautājumus par to pamatā esošajiem vienojošajiem elementiem.

Pagājušajā nedēļā viens no Ingunas Sudrabas partijas “No sirds Latvijai” līdzdibinātājiem Gunārs Kūtris apstiprināja, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās startēs no Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) saraksta. Viņu piesaistīt esot mēģinājušas vairākas partijas, bet ZZS vērtības G. Kūtri uzrunājot vairāk. Tieši kādas šīs kopējās vērtības ir, ziņās par šo jautājumu gan netiek precizēts.

Par dažām G. Kūtra vērtībām 2015. gadā šo to varēja uzzināt intervijā žurnālam “Ir”. Toreiz viņš nevēlējās karu Ukrainā atzīt par iebrukumu no ārzemēm. Jā, Krievijas. Krievijas ietekme Uk­rai­nas karā esot liela un Krie­vijas iesūtīti cilvēki arī, bet tam acīmredzot nav izšķirošas nozīmes, jo neviena armija Ukrainas robežu atklāti neesot šķērsojusi. Tā vietā G. Kūtris izteicās, ka sadursmes ir sākušās valsts iekšienē. Tātad valsts iekšējā lieta. Ir tik ērti noklusēt, ka daļa separātistu līderu tolaik bija Krievijas pilsoņi. Bez Krievijas atbalsta tik plaša mēroga konflikts, kas notiek tik ilgu laiku, nebūtu bijis iespējams.
Bet turpinājums bija vēl labāks. G. Kūtris gan atzina, ka Krima ir anektēta, jo referendums par pievienošanos Krievijai ir noticis karaspēka klātbūtnē, tomēr piebilda: “Bet ko mēs tagad Latvijā bļaustīsimies par Krimas atdošanu Ukrainai, ja neviena starptautiska organizācija par to vairs neliekas ne zinis? Visi samierinājušies ar to!”

Apšaubāmi, vai visi patiešām “samierinājušies”. Krievijas agresija Ukrainā ir iemesls, kāpēc rietumi pret Krieviju noteikuši sankcijas. Lai gan šur tur arī Eiropā izskan pa kādai balsij, kas aicina sankcijas atcelt, tās joprojām ir spēkā, un tas ir skaidrākais atgādinājums par principiem. G. Kūtrim šie principi acīmredzot nav saprotami. Tikai tāpēc, ka pārskatāmā nākotnē nav prognozējams, ka Krima varētu tikt atdota atpakaļ Ukrainai, viņš šo neuzskata par jautājumu, kurā ir nepieciešams norādīt uz Krievijas nepieņemamu rīcību. Ja kādu dienu kāds ārējs spēks kaut ko, nedod dievs, atņems Latvijai, es negribētu pieredzēt, ka pie teikšanas valstī ir tādi cilvēki kā G. Kūtris.

G. Kūtris bija viens no trīs Saei­mas deputātiem, kas šā gada maijā nepiedalījās balsošanā, kad tika pieņemti grozījumi Izglītības likumā par pāreju uz mācībām skolās valsts valodā. Toreiz “pret” balsoja tikai partija “Sas­ka­ņa”, bet G. Kūtris līdz ar savu partijas biedri Ingunu Sudrabu un Juri Viļumu no Latvijas Reģionu apvienības balsojumā nepiedalījās. Balsojuma dienā darbā deputāts bija.

Kopēju valodu G. Kūtris un ZZS citos jautājumos gan ir raduši. Piemēram, tie abi ir pret atklātu balsojumu Valsts prezidenta vēlēšanās. Prezidenta vēlēšanas ir vie­nīgais aizklātais balsojums Saeimā. Diskusiju par to, kādi ir šādas kārtības plusi un mīnusi, protams, var turpināt. Taču kaut vai īss atskats uz to, kādā veidā pēdējā laikā pie mums tiek ievēlēts Valsts prezidents un kas no tā sanāk, sniedz zināmu skepsi, vai šāda kārtība nudien nes vislielāko labumu un palīdz valsts augstākajā amatā nonākt vispiemērotākajiem cilvēkiem.

Kādas vēl varētu būt ZZS vērtības? G. Kūtri bija uzrunājis Lat­vijas Zaļās partijas priekšsēdētājs Edgars Tavars, taču ZZS ietilpstošā Zaļā partija ar zaļumu neaizraujas. Viens piemērs ir par neonikotinoīdiem, kas ir kaitēkļu atbaidīšanas līdzeklis. Šīs ķimikālijas Latvijā lielākoties izmanto rapšu audzētāji, bet tās ir nāvējošas bitēm, kuras savukārt ir ļoti svarīgas apputeksnēšanā – bez tām augiem nebūtu ražas. Eiropā neonikotinoīdus lietot ir aizliegts kopš 2013. gada, bet dažās valstīs, tai skaitā Lat­vijā, tos drīkst lietot ar speciālām atļaujām un noteiktos laikos. Šis, protams, ir ekonomiska rakstura jautājums, un Latvijas Zem­ko­pī­bas ministrija pirmām kārtām domā šādās kategorijās – rapšu audzētājus gribas atbalstīt, tātad attiecīgās ķimikālijas ir jālieto. Un Zaļā partija, kas faktiski taču ir pārstāvēta valdībā, par to klusē.

Turpretī par zemniekiem ZZS, protams, rūpējas. Tai skaitā pagādā kompensācijas par laikapstākļu radītiem zaudējumiem – un Valsts kontrolei ir nācies rīkot pārbaudi, vai attiecīgās iestādes tiešām ir gana rūpīgi uzraudzījušas kompensāciju naudas izlietojumu.

Bet ZZS īstā “vērtība” un firmas zīme, protams, ir Aivars Lem­bergs. Viens no ietekmīgākajiem Latvijas politiķiem, lai gan nacionāla līmeņa politiskus amatus neieņem. Iesaistīts ilgstošā un liela apmēra tiesas procesā. Viesnīcā “Rīdzene” ierakstīto sarunu viens no galvenajiem dalībniekiem. Daļai ZZS vēlētāju viņš acīmredzot ir īstena saimnieka etalons, citiem savukārt par tāda veida jautājumiem nav īpašas intereses domāt.

Vai šīs ir tās vērtības, kas tuvas arī G. Kūtrim, vai arī viņš ar vienojošo ir domājis ko citu – paš­laik nav zināms. Taču šis droši vien ir sākums abpusēji izdevīgai draudzībai. Vēlētājiem vēl būs iespējas pateikt, ko par tādu draudzību domā viņi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *