Raksti

Viedokļi

Izaicinājums sporta skolām

Jānis Gabrāns

Par reformām izglītībā runāts sen, pēdējā laikā tās aptver arvien plašāku spektru, un tagad tās varētu skart arī sporta skolas. Izglītības un zinātnes ministrija šomēnes sporta skolām un sporta veidu federācijām izsūtījusi rosinātos grozījumus Ministru kabineta (MK) noteikumos, kas paredz kārtību, kā valsts finansē profesionālās ievirzes programmas sporta skolās.

Sporta skolas īpaši satrauc divi piedāvājumi. Pirmais – dažos sporta veidos ievērojami palielināts minimālais izglītojamo skaits, kas nepieciešams treniņu grupas atvēršanai. Piemēram, futbolā grupas atvēršanai būs nepieciešami vismaz 16 bērni, pašreiz šis slieksnis ir desmit. Un 16 audzēkņiem jābūt visus gadus līdz vecākajai grupai. Taču jau tagad skaidrs, ka tas nebūs izpildāms. Ja vēl sākumā varētu dabūt šos 16 dalībniekus grupā, gadiem ejot, bērnu intereses mainās, viņi maina sporta veidu vai vispār aiziet no sporta, grupas kļūst arvien mazākas. Tas vērojams visos sporta veidos: gan komandu, gan individuālajos.

Otrs neizprotamais ierosinājums, ka, stājoties sporta skolā, sešus septiņus gadus veciem bērniem jāizpilda noteikti fiziskie normatīvi. Līdz šim audzēkņus sporta skolās uzņēma bez īpašiem papildnosacījumiem, galvenais bija vēlme trenēties.

Šīs pārmaiņas izraisījušas plašu neapmierinātību sporta skolās, to vadītāji un pedagogi iebilst pret šādiem jauninājumiem. Mazo pilsētu un novadu sporta skolu direktori norāda, ka šis grozījumu projekts radīts, nedomājot par mazajām sporta skolām.

Latvijas Sporta izglītības iestāžu direktoru padomes valdes priekšsēdētāja Diāna Zaļ­upe uzskata, ka, nosakot kontrolnormatīvus, jau pašā saknē tiek grauta bērnu iespēja nodarboties ar jebkādu sporta veidu: “Sporta skola tomēr nav mūzikas skola, kur svarīga muzikālā dzirde. Mēs zinām, kādi tagad ir bērni – kādam ir liekais svars, kādam vēl kaut kas. Gadu gaitā trenējoties, tas stabilizējas, parādās rezultāti un viss ir kārtībā. Taču tagad gribam uztaisīt selekciju un viņus neuzņemam. Tā būs liela netaisnība pret bērniem, ka nevar sākt nodarboties, ja kādi fiziskie parametri neatbilst kāda sporta veida prasībām.”

Cēsu Sporta skolas direktore Rudīte Vanadziņa norāda, ka šobrīd ministrijas ierosinājumi izskatās pēc norādījumiem no augšas, kas nav radušies diskusijās: “Sporta departaments gan saka, ka šis ir tikai viņu piedāvājums, bet bažas rada pieredze, ka bieži šādi piedāvājumi jau ir kā galīgais risinājums, kas nepieļauj izmaiņas. Taču rezonanse skaļāka, arī federācijas, cerams, iesaistīsies, un sāksies diskusijas, kuru rezultātā varbūt izdosies nonākt pie visiem pieņemamiem nosacījumiem.

Protams, jābūt kaut kādām vadlīnijām, uz kurām balstīties, taču sporta veidi ir atšķirīgi, katrā savas nianses, visiem nevar noteikt vienus kritērijus. Ministrija aicina jaunos kritērijus izstrādāt sadarbībā ar sporta skolām, bet, ja nebūs šo vadlīniju, katra federācija vilks to deķi uz savu pusi un rezultāta nebūs.”

Latvijā pēdējā laikā visas reformas saskaras ar pretestību, grūti izprast, kāpēc notiek tā. Vai tā ir nevēlēšanās kaut ko mainīt, vai reformu īstenotāji tiešām nav veikuši analīzi, diskutējuši, uzklausījuši.

R. Vanadziņa norāda, ka joma ir jāsakārto, bet to nevar darīt ar vienkāršu rīkojumu no augšas: “Ir jāsamēro realitāte, kāda ir Rīgā un kāda mazpilsētās, kur arī bērni vēlas nodarboties ar sportu. Varbūt mazā novadā ir bērni, kas ļoti vēlas nodarboties ar kādu sporta veidu, kuriem ir talants, no kuriem var izaugt olimpieši, bet, ja nebūs iespējas trenēties, olimpiskais sapnis paliks nesasniegts. Dažkārt funkcionāriem nav skaidrs, kas notiek reģionos, bet tur darbs dažkārt varbūt notiek kvalitatīvāk.”

Arī šie kontrolnormatīvi neesot pareizais risinājums, norāda Sporta skolas direktore: “Varbūt bērns, kurš nespēj izpildīt normatīvus, bet ļoti grib trenēties, pēc pāris gadiem būs līderis. Nosakot kontrolnormatīvus, izslēdzam iespēju bērnam attīstīties. Te ir jautājums, vai gribam dot iespēju nodarboties ar sportu. Mums interešu izglītībā ir plašs piedāvājums citās jomās, bet sportā – ļoti minimāli. Vecāki nereti vēlas, lai bērni nodarbojas ar kaut kādām fiziskajām aktivitātēm, nepretendējot uz kādiem panākumiem. Ja tam nav valsts atbalsta, kur ņemt finansējumu? Nevar taču visu uzkraut pašvaldībām. Būtu labi, ja ministrija domātu par attīstītību, nevis graušanu.”

Iespējams, visam pamatā ir valsts vēlme ietaupīt un no valsts puses notiek virzība uz to, lai sporta skolām samazinātu valsts finansējumu, pārliekot to uz paš­valdību pleciem. Naudas apjoms sporta skolām, klubiem nepalielinās, bet finansējuma pretendentu skaits gan, tāpēc valsts domā, kā šo pretendentu pulciņu samazināt. Lai sporta skolās paliek tikai profesionālā ievirze, bet tautas sportu kā interešu izglītību lai finansē pašvaldības. Tiesa, tās jau tagad sporta skolām atvēl finansējumu, lai nodrošinātu vismaz minimālās algas treneriem, papildinātu inventāru, segtu transporta izdevumus un tamlīdzīgi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *