Raksti

Viedokļi

Inovāciju jūgā

Monika Sproģe

Tirgus nosaka visu. Nevari ar savu ideju pelnīt – ņem lāpstu un roc grāvjus! Jā un nē. Ne visi, kuri apgūst kursu vizuālajā mākslā, būs mākslinieki. Un labi, ka tā. Tāpat ne visi mākslinieki rada pasaules līmeņa šedevrus. Tas nav virsuzdevums. Tomēr jaunu ideju ģenerēšana ir jāveicina. Šis process prasa piepūli, spēju akceptēt pirmajā brīdī nepieņemamo un balansēšanu uz savas komforta zonas robežas. Katrā ziņā reproducēt ir daudz vienkāršāk, bet attīstību šāda kopēšana neveicina. Taču teju katrā izsludinātajā konkursā no uzņēmīgiem cilvēkiem tiek gaidītas inovatīvas idejas. Tiek lēsts, ka, tikai attīstot radošo domāšanu, iespējams panākt dinamisku sabiedrības attīstību un labklājības pieaugumu. Tātad inovācijai ekonomiskajā izrāvienā ir izšķiroša loma.

Der gan piebilst, ka cildinātā inovācija terminu ziņā nav nekas cits kā jauninājums. Jauns produkts, jauna domāšanas pieeja, jauna metode vai tehnoloģijas, kas izmantotas ne-tradicionāli. “Druvas” uzrunātie uzņēmēji nešķendējas, sakot, ka sava loma ir arī ideju čiepējiem, proti – līdz ar špikotājiem parādās konkurence un cīņa par kvalitāti, turklāt idejas jāģenerē visu laiku, jo vienmēr jābūt soli priekšā atdarinātājiem.

Cēsu uzņēmuma “Meistariņš” līdzdibinātājs Mārtiņš Ozoliņš jau trešo gadu ražo attīstošos aktivitāšu dēļus bērniem un pērn sāka īstenot ideju par gaismas galdu ražošanu. “Kad mēģinājām saprast, vai mūsu ideja būs dzīvotspējīga, izgatavojām vairākus paraugus un informāciju ievietojām “Facebook” lapā. Protams, reklamējot savu produktu, piesaistām špikotājus, bet no tā jau nevar izvairīties. Arī tagad redzam, ka sociālajos tīklos vairāk un vairāk ražotāju piedāvā izgatavot attīstības dēļus, bet klāt pievieno mūsu produkta bildes. Patents mūsu gadījumā neder, jo katrs aktivitātes dēlis ir individu­āli izgatavots un personalizēts. Interesējoties par patenta ieguvi, secinājām, ka tas ir ļoti dārgs. Tur­klāt cilvēki ir bezgala radoši – nomaina vienu detaļu vai burtu nosaukumā, un tas jau skaitās cits produkts. Mēs neļaunojamies, ka kāds mēģina kaut ko nošpikot, drīzāk uztveram to pozitīvi, jo citu cilvēku radošā pieeja neļauj atslābināties. Cenšamies savus produktus vēl vairāk attīstīt un modernizēt. Turklāt ne visas inovācijas ir mūsu izgudrotas, daudzi ieteikumi par jauninājumiem nāk no pašiem klientiem. Esam piedalījušies pašvaldības izsludinātajā grantu konkursā un, protams, nebijām vienīgie. Taču, raugoties uz sāncenšiem, diemžēl, tādu svaigu jauninājumu nebija. Finansēju­mam izteiktāki piesakās pretendenti, kuri meklē līdzekļus sava biznesa turpinājumam, pilnveidei. Reti kad parādās kaut kas pavisam unikāls,” stāsta M. Ozoliņš.

Savukārt SIA “Latvijas ķiploks” līdzīpašniece Sintija Rude bilst, ka visvairāk uzņēmums sargā produktu ražošanas tehnoloģiju, neizpauž recepti un sīkas sastāvdaļas. “Produktos, protams, norādām to, kas pēc likuma un PVD prasībām ir jānorāda, bet, ko varam, to sargājam. Savukārt ar zīmola aizsardzību Latvijā iet diezgan grūti. Pamainot vienu burtu vai vienu krāsu, tas uzreiz skaitās cits produkts. Brīnišķīgs piemērs ir majonēze “Francis”. Otrs ražotājs tik veikli spēlējas ar burtiem un krāsām, ka plauktos, izvietoti līdzās, tie pircējam šķiet vienādi. Arī viņi par sevi cīnījās, bet beigās jau neko nepanāca, nevarēja pierādīt, ka kaut kas ir nokopēts,” saka S. Rude.

Uzņēmums iepriekš arī rīkojis dažādas meistarklases, taču uzņēmēja secina: “Cilvēki ir čakli. Paskatās, ja produkts vai pakalpojums iepatīkas, taisa pakaļdarinājumus tirgošanai, ne pašpatēriņam. Klientiem izdevīgi, jo piedāvājuma klāsts paplašinās, ir, no kā izvēlēties, bet ražotāji bieži sastopas ar faktu, ka viņu produkcija vai ideja ir brutāli nokopēta. Netop nekas jauns un oriģināls. Protams, ideju atdarinātāji pievērš uzmanību kvalitātei, citi ievēro nosaukumu, zīmolu vai logo un mēģina kopēt. Pie mums atnāk klients un stāsta, ka pagājušajā gadatirgū no mums nopircis konkrētu preci. Apdomājamies un secinām, ka mēs tajā tirdziņā nemaz neesam bijušas. Mūs apstrīd: “Nē! Man teica, ka ir no “Latvijas ķiploka.” Ik pa brīdim pieķeram, ka kāds strādā ar negodīgiem paņēmieniem un savu produktu pasniedz kā mūsu.”

S. Rude saka, ka viņas izpratnē inovācija var būt gan produkts, gan metode, kādā tas iegūts. Jauninājumam jābūt neparastam. “Inovatīvs produkts ir tāds, kas nekad nav pastāvējis, bet produkts vai pakalpojums, kas ir pastāvējis pirms simts gadiem, tikai piemirsts, diezin vai var pretendēt kā inovācija. Radošumu, lai nonāktu līdz inovācijai, ļoti grūti attīstīt. Šis redzējums, manuprāt, vai nu ir, vai nav. Mēs esam ar ļoti bagātu iztēli, un bieži vien, tā vienkārši sēžot, ienāk prātā kāda ideja vai uzzibsnī galvā bilde, un mēs sākam to apspēlēt. Pārsvarā tāds ir mūsu radošuma ceļš.”

Patiess inovāciju laiks bija rūpnieciskā revolūcija jeb rūpniecības apvērsums 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajā pusē, kad uz lauksaimniecību un manufaktūrām balstītu ražošanu pamazām aizstāja fabrikas, kuras savā ražošanas procesā ietvēra automatizāciju un dažādu iekārtu izmantošanu. Parādījās elektrība, pirmās iekārtas, automašīnas, dzelz­ceļš, telefons u.c. Salīdzinājumā ar to laiku šodien radīt kaut ko unikālu un ārkārtīgi nepieciešamu kļūst arvien grūtāk, jo īstu inovāciju virza patiesa vajadzība. Mūsu pārpilnības laikmetā jauninājums bieži vien balstās uz untumu, bet mēs gribam daudz un katru dienu kaut ko citu. Mūsu vēlmes ir kaprīzas un gaistošas, pat šodienas jaunākās tehnoloģijas pēc gada būs vecas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *