Raksti

Viedokļi

Iespējamais ceļš uz autoritārismu

Sallija Benfelde

Priekšvēlēšanu reklāmas brīžiem raisa jautrību un liek vaicāt, vai deputāta kandidāts un viņa sabiedrisko attiecību speciālists tā īsti ir sapratuši, ko saka un raksta. Piemēram, buklets, kura sauklis ir “Jūrmalas labklājību visā Latvijā”, pirmkārt, lika domāt par bagātniekiem (lielāko tiesu no Krievijas), kuri iegādājušies nekustamos īpašumus, lai saņemtu uzturēšanās atļauju un ceļotu pa visu Eiropas Savienību.

Otrkārt, tas saistās ar Jūrmalas pilsētas mēru, kurš, pēc visa spriežot, bet, protams, iespējams, pieķerts, lietojam narkotikas – acīmredzot, naudas pietiek, lai varētu tās atļauties. Diez vai deputāta kandidāts uzskata, ka Krievijas bagātniekiem jāpērk īpašumi katrā novadā un tad novads kļūs turīgs, turklāt jautājums ir, vai tiešām Jūrmalas iedzīvotāji – tie, kuri ir Latvijas pilsoņi, – ir visturīgākie Latvijā?

Uztraukumu gan rada kāds cits process, kuru komentāros jau esmu pieminējusi. Proti, ne viena vien partija dodas autoritārisma virzienā, un priekšvēlēšanu laikā tas kļūst ļoti labi redzams.

Septembrī desmit “Saskaņas” deputāti un arī Inguna Sudraba parakstīja iesniegumu premjeram, pieprasot izvērtēt biedrības “Papardes zieds” iejaukšanos politikā, jo šo biedrību finansē ārvalstu organizācijas jeb fondi. Īsāk sakot, biedrība iedrošinās runāt par izmaiņām Izglītības likumā un rīkos piketus. Vienpadsmit deputāti bažījas, ka tā ir iejaukšanās Latvijas valsts iekšējās lietās, un zemtekstā labi jūtama galvenā domā – kā kaut kāda nevalstiska organizācija vispār iedrošinās runāt par grozījumiem likumā, it sevišķi, ja tās darbību apmaksā ārvalstu sabiedriskie fondi. Faktiski šī nostāja ir precīza Krievijas valsts politikas kopija, jo mūsu kaimiņvalstī nevalstiskās organizācijas nedrīkst izmantot nekādu starptautisku fondu atbalstu, tas ir noziegums.

Savukārt Nacionālā apvienība (NA) pie premjera vērsās saistībā ar pretenzijām par Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) darbību. Jāteic, ka SIF darbība tiešām vairākos jautājumos izraisa neizpratni, bet tas būtu atsevišķa raksta vērts temats. NA iesniegumā, tāpat kā saskaņiešu un Sudrabas, uzsvars ir likts uz ārvalstu “iejaukšanos” – personu apvienība “Oxford Research Baltics” un “Oxford Research AB” no Zviedrijas, kas uzvarēja SIF konkursā 2017. gadā. SIF tiek pārmests arī biedrības “Papardes zieds” atbalsts: “..caur SIF plūstošā valsts budžeta finansējuma izlietojums raisījis aizdomas par fonda darbošanos atrauti no valsts pārvaldes kopumā un pat pretēji Satversmē formulētajiem Latvijas valsts mērķiem, finansiāli atbalstot nevalstisko organizāciju “Papardes zieds”, kura ar dāsnu ārvalstu finansējumu rīko kampaņu pret Latvijas demokrātiski un likumīgi ievēlētā parlamenta pieņemtiem un Valsts prezidenta izsludinātiem likuma grozījumiem.”
Tātad secinājums, kaut arī neizteikts tik tieši, ir skaidrs – pirmkārt, starptautiski fondi vai organizācijas nekādi nedrīkst Latvijā ne darboties, ne kaut ko finansēt vai iegūt kādu finansējumu no Latvijas. Otrkārt, nevalstiskās organizācijas, ja jau tiek atbalstītas no ārvalstu organizācijām, nedrīkst pat domāt par to, ka tām varētu būt jelkādas tiesības ierosināt kādu likumu grozījumus.

Droši vien nākamais solis šajā ceļā uz pilnīgu varu un kontroli pār to, ko drīkst vai nedrīkst darīt un domāt nevalstiskas organizācijas, būs absolūts aizliegums tādām organizācijām pat iepīkstēties par grozījumiem kādos likumos. Vēlāk varētu sekot aizliegums jebkuram Latvijas pilsonim, izņemot pie varas esošos, apšaubīt kādu likumu “mūžīgumu”. Var sacīt, ka tādi secinājumi ir pārspīlēti, ka tā nekad nevar notikt un ka pagājušā gadsimta pieredze, kad krāšņi uzplauka komunisms un fašisms, ir tikai drūma pagātne.

Šobrīd izskatās, ka aizvien vairāk dažu partiju atšķirības slēpjas vien etniskajā/nacionālajā piederībā, bet izpratne par varu un tās tiesībām ir ļoti tuva. Atliek cerēt, ka demokrātija un cilvēktiesības nav privilēģijas, kas paredzētas vien pie varas esošajiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *