Raksti

Viedokļi

Ierobežojumiem jābūt, bet spriedze ir jāmazina

Sallija Benfelde

Ārkārtējais stāvoklis saistībā ar Covid-19 un spriedze, ko tas rada, manuprāt, lēnām aug. Protams, daudzu nozaru piespiedu pilnīga vai daļēja dīkstāve ir tikai viena tās puse.

Vairāk vai mazāk cilvēki to jūt ne tikai darba dēļ, pat ja iespējams strādāt attālināti. Trūkst sociālo kontaktu. Pat ierobežojumu samazināšana, iespējams, to īsti neatrisinās, jāmeklē radoši risinājumi. Padomus, kā rīkoties un ko darīt, neapšaubāmi var dot eksperti, tādēļ šis komentārs drīzāk ir pārdomas, kā varētu vairot sajūtu, ka neesam ļoti stingri ierobežoti.

Publiski jau plaši izskanējuši risinājumi, kurus izmanto Lie­tuva, lai, no vienas puses, atdzīvinātu uzņēmējdarbību, bet, no otras puses, liktu cilvēkiem justies brīvāk. Brīvdabas kinoteātris Viļņas lidostā, kuru var apmeklēt vieglajos auto, atvērtās kafejnīcas uz ielām, kurām teritoriju piedāvā pašvaldība, par to neprasot maksu, visbeidzot kāda fotogrāfija no Nīderlandes, kur upes malā atvērts restorāns ar tādām kā mazām, divvietīgām siltumnīciņām. Apmeklētāji bauda ēdienu, sēžot izolēti viens no otra. Sociālajos tīklos jau izskanējuši ierosinājumi brīvdabas kinoteātri atvērt Rīgas lidostā, aicinājums galvaspilsētas pašvaldībai, lai piedāvā vietas, kurās kafejnīcas varētu darboties, nemaksājot nomu par teritoriju, un arī atļaut atvērt kafejnīciņas pie Daugavas ar “siltumnīcām” kā Nīderlandē.

Tās ir idejas, ko varētu darīt Rīgā. Domāju, ir vērts apspriest, vai tādas idejas var īstenot arī Cēsīs. Brīvdabas kinoteātri varētu ierīkot Pils parkā, kur uz skatuves droši vien ir iespējams uzlikt lielo ekrānu. Vietu skaitu varētu ierobežot tā, lai saglabātos divu metru distance, bet, protams, tas nebūtu kino skatītājiem automašīnās. Saprotu arī, ka ekrāns un tā uzstādīšana maksā naudu, turklāt lietus laikā filmu skatīšanās diez vai būtu iespējama. Līdzīgi ir ar āra kafejnīcām. Daļai Cēsu kafejnīcu ir vieta āra galdiņiem, jautājums gan, manuprāt, vai ar tiem pietiks, lai kompensētu ierobežoto vietu skaitu kafejnīcu telpās, kurās nereti ventilācija ir visai bēdīga. Un ko darīt tām kafejnīcām, kurām ir nelielas telpas, bet vietas āra galdiņiem nav? Varbūt tās varētu piedāvāt līdzņemšanai sagatavotus ēdienus, dzērienus, kārumus, bet pilsētā varētu atrast teritorijas, kas pieder pašvaldībai un kur var vienkārši izvietot kādus galdus, pie kuriem ieturēt maltīti? Piemēram, ir Pils dārzs, kurā varbūt varētu atļaut atvērt pat vairākas kafejnīcas. Tomēr paliek jautājums, vai uzņēmējiem atmaksāsies maksāt algas un komunālos maksājumus, ja apmeklētāju skaits ierobežojumu dēļ būs mazāks nekā vidēji iepriekš. Taču, manuprāt, šādas idejas ir vērts apspriest, jo uzņēmējiem ir jānopelna un cilvēkiem ir vajadzīga sajūta, ka viņiem ir lielāka brīvība sociāliem kontaktiem pat ierobežojumu apstākļos. Savukārt pašvaldības policijai jārēķinās, ka nāksies uzmanīt āra kafejnīcas vai vietas, kurās cilvēki var baudīt kafejnīcās vai restorānos nopirkto.

Krīzes apstākļos Latvijā esam atraduši ne vienu vien interesantu tehnisku risinājumu, piemēram, sejas vairogu izstrādē. Domāju, interesantus un labus risinājumus varam atrast arī, kā mazināt soci­ālās distancēšanās radīto sprie­dzi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *