Raksti

Viedokļi

Grūtais ceļš uz iepakojuma depozīta sistēmu

Jānis Buholcs

Latvija starp Baltijas valstīm ir palikusi vienīgā, kurā nav dzērienu pudeļu depozīta sistēmas. Tā ļauj cilvēkiem par pārstrādei nodoto iepakojumu saņemt atpakaļ naudu, kas par taru samaksāta produkta iegādes laikā. Ideja par šādas kārtības izveidi Latvijā ik pa laikam uzvirmo jau vismaz 15 gadus, taču līdz šim tādu ieviest nav izdevies.

Divas sistēmas

Atkritumu šķirošana, lai nodotu otrreizējai pārstrādei, ļauj samazināt poligonos noglabājamo atkritumu daudzumu, kā arī saudzēt resursus, kas nepieciešami aizvien jauna plastmasas, metāla vai stikla iepakojuma ražošanai. Jautājums ir par to, kā šādu šķirošanas sistēmu organizēt.

Pastāv divi galvenie varianti. Pirmais ir pie mums pašlaik funk­cionējošā konteineru sistēma, kur cilvēki sašķiro atkritumus to izmešanas laikā. Līdztekus tam atkritumi tiek šķiroti arī poligonos, kur tiek atlasīti arī tie derīgie materiāli, kas pirms tam ir nonākuši kopējos konteineros. Otrais variants ir jau minētā depozīta sistēma. Iegādājoties preci ar pārstrādājamu iepakojumu, pircējs samaksā arī iepakojuma vērtību, bet, šo iepakojumu pēc tam nododot automātā, iepakojuma naudu var saņemt atpakaļ. Šāda sistēma darbojas vairākās Eiropas valstīs, arī Igaunijā un Lietuvā.

Abi varianti nav savstarpēji izslēdzoši. Atkritumu konteineros tāpat vienmēr nonāks materiāli, kurus ir iespējams pārstrādāt un atkārtoti izmantot. Abu sistēmu vienlaicīga darbība nozīmē efektīvāku šķirošanas sistēmu – tai skaitā vairāk stimulu cilvēkiem pašiem savus atkritumus šķirot.

Tomēr ceļš uz depozītu sistēmu Latvijā ir bijis grūts. Jau 2002. gadā tika pieņemts pirmais dokuments par atkārtoti izmantojama iepakojuma depozīta sistēmu. Tomēr šie noteikumi tā arī spēkā nestājās. Rezultātu nenesa arī turp­mākie mēģinājumi pie šīs tēmas atgriezties.

Nupat Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) solījusi tomēr vēlreiz ķerties klāt idejas realizācijai. Iedrošinājums droši vien ir bijis arī tas, ka publiskā viedokļa aptauju dati parāda plašu sabiedrības atbalstu šai idejai. Platformā “Manabalss.lv” ir savākti vairāk nekā 11 tūkstoši parakstu par šādas sistēmas ieviešanu.

Pudeles mežos un grāvmalās

Starp jauninājuma galvenajiem kritiķiem ir tie, kuri pašlaik darbojas atkritumu apsaimniekošanas biznesā. Šie uzņēmumi ir ieguldījuši ne mazumu līdzekļu savas darbības attīstīšanā, tai skaitā cēluši atkritumu šķirošanas rūpnīcas. Daļu ienākumu šie uzņēmumi gūst no tā, ka otrreizējai pārstrādei realizē šķirošanas procesā atlasītos derīgos materiālus. Depozīta sistēmas ieviešana nozīmētu, ka derīgo materiālu – plast­masas, stikla un metāla – atkritumos būtu krietni mazāk un arī papildu ienākumu avots kļūtu mazāks. Protams, šie uzņēmumi draud, ka depozīta sistēmas dēļ varētu krietni palielināties cenas par atkritumu apsaimniekošanu.

Tomēr depozīta sistēmas kritiķu pozīcijā visdīvainākais šķiet arguments, ka tā nemazināšot nepiemērotās vietās nonākušo atkritumu daudzumu vai nemudināšot cilvēkus vairāk domāt par dabu. Piemēram, gada sākumā atkritumu apsaimniekošanas grupas “Eco Baltia grupa” valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs sacīja, ka “šīs sistēmas ieviešana arī neizmaina to cilvēku paradumus, kuri, piemēram, ir ieraduši izmest plastmasas pudeles vai alumīnija skārdenes ceļmalās vai pludmalē”. Arī Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas vadītāja Rūta Bendere nupat Latvijas Te­le­vīzijas raidījumā “De facto” sacījusi: “Ja būs šis depozīts, tad būs cilvēki, kas šīs pudeles gar tām grāvmalām lasīs. Tā jau arī nav tā mūsu ideālās nākotnes vīzija.”

Taču tās ir aplamības. Depozīta sistēmas efekts tieši būs tāds, ka cilvēki mazāk gribēs izmest pudeles, kur pagadās, jo viņi būs motivēti tās nodot otrreizējai pārstrādei. Protams, ne visi piegružotāji domās, ka ikviena pudele nozīmē dažus atpakaļdabūjamus centus. Taču būs arī tādi, kas uzlasīs svešas pudeles un nodos, lai tādējādi piepelnītos.

Jāveicina otrreizējapārstrāde

Materiāli stimuli droši vien nav cēlākais veids, kā piedabūt cilvēkus vairāk domāt par ekoloģiju. Taču vienlaikus tie būtu efektīvi un iekļautos cita veida centienos izglītot sabiedrību par to, ka nedrīkst mest gružus tur, kur pagadās, un ka šādai darbībai pēc tam ir reāla negatīva ietekme uz mums pašiem.

Plastmasa, kas izmesta dabā, ir reāls indes avots. Ar laiku ultravioleto staru ietekmē tā sabrūk, taču atšķirībā no bioloģiski noārdīties spējīgām vielām tā neizzūd. Plastmasas pudeles vietā pēc kāda laika būs vien plastmasas vai to veidojošu vielu sīkdaļiņas. Būdamas mazas, tās laika gaitā nonāk citās dzīvajās būtnēs, un beigās to apēd arī cilvēki.

Līdz ar to atkritumu apsaimniekošanas sistēmai ir jābūt tādai, kas ir vērsta uz to, lai pēc iespējas lielākā daļa no izlietotajiem materiāliem nonāktu otrreizējā pārstrādē. Saskaņā ar 2012. gada “Eurostat” datiem Latvijā tiek pārstrādāti nepilni 55% no realizēto produktu iepakojuma. Tas nav daudz, un pārējais kļūst par daļu no aizvien pieaugošās kaut kur noglabājamo atkritumu masas. Eiropas Savienības valstu lokā ar šo rādītāju esam tabulas apakšgalā. Antilīdere ir Malta ar 41,1% pārstrādātu iepakojumu, bet saraksta pašā augšā ir Beļģija, kur pārstrādāts tiek vairāk nekā 81% iepakojuma.

Arī depozīta sistēma viena pati nevar atrisināt problēmu, ko rada aizvien augošais atkritumu daudzums. Taču tā var veicināt atkritumu šķirošanu un pārstrādē nonākošo materiālu apjomu. Un, ja tā, tas ir pietiekams arguments, lai šādu sistēmu ieviestu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *