Raksti

Viedokļi

ES un es. Tu man, es – tev

Sarmīte Feldmane

9.maijs nu jau 70.gadu ir Eiropas diena. Tā ir diena mieram un vienotībai Eiropā. Tās vēsture saistās ar tā saucamo Šūmana deklarāciju. Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans 1950. gadā Parīzē teica runu, kurā ierosināja Eiropā ieviest jaunu politiskās sadarbības veidu, kas padarītu karu starp Eiropas valstīm neiedomājamu.

Viņam bija ideja, ka jāizveido Eiropas institūcija, kas apvienotu un pārraudzītu ogļu un tērauda ražošanu. Nebija pagājis ne gads, kad tika parakstīts līgums par tās izveidi. Šūmana priekšlikumu uzskata par pašreizējās Eiropas Savienības pirmsākumu.

Latviju Eiropas Savienībā uzņēma 2004. gada 1. maijā. Pa šiem gadiem katra dzīvē daudz kas kļuvis pašsaprotams un pierasts. Zinām, ka Latvijā ienāk ES struktūrfondu nauda, ne viens vien pieņem, ka tam tā jābūt, ka mums pienākas. Ikdienā nenovērtējam, ka, piemēram, par katru ES budžetā no 2014. līdz 2020. gadam iemaksāto eiro Latvija atgūst vidēji četrus eiro. Šajā plānošanas periodā Latvijas iemaksas veido aptuveni 1,860 miljardus eiro, savukārt pieejamais ES finansējums Latvijai ir vairāk kā 7,446 miljardi eiro. No 2014. līdz 2020. gadam Latvijai no ES ir iedalīti 1,5 miljardi eiro lauku attīstībai, kas izmantots inovāciju veicināšanai un zināšanu pārnesei, tajā skaitā saimniecību modernizācijai un bioloģiskai lauksaimniecībai, vēl arī tiešie maksājumi lauksaimniekiem 1,6 miljardi eiro. Ar ES fondu palīdzību sniedz atbalstu uzņēmējiem un zinātniekiem, ir rekonstruēti ceļi un dzelzceļi, attīstīti infrastruktūras objekti paš­valdībās, sniegts atbalsts izglītības, veselības un citās jomās
Ir daudzas programmas, kuru finansējums pieejams visām iedzīvotāju grupām, lai sevi pilnveidotu, apgūtu prasmes. Un tas kļuvis pašsaprotams. Vidzemes plānošanas reģiona administrācijas vadītāja Guna Kalniņa – Priede dalās pārdomās par mums pašiem, kā protam

izmantot to, kas mums pieejams, kā nenovērtējam to, kas mums ir:
“Nepadomājam, ka, lai cik bagāta būtu mūsu valsts, izdarīt to, kas paveikts par ES struktūrfondu un dažādu programmu finansējumu, mēs nevarētu atļauties. Bieži vien domājam, ir ES nauda, kāpēc nepieteikties. Bet būtu vērts padomāt, vai par savu naudu izraudzītos tik dārgu projektu, varbūt kaut ko vienkāršāku. Pietrūkst ilgtermiņa domāšanas, nav pazudis apzīmējums – jāapgūst nauda. Līdz galam neizvērtējam, kam tas, ko darām, būs vajadzīgs. Cik naudas nav ieguldīts skolās, kuras tagad slēdz, atjaunotie kultūras nami stāv tukši. Protams, ēkas ir saglābtas, bet tās jāuztur. Kāpēc cilvēki tās neizmanto? Kaut kā pietrūkst? Nav cilvēku? Vai nepieciešami tik lieli nami? Braucot pa atjaunotām šosejām, maģistrālēm, esam aizmirsuši, kādi šie ceļi bija.

Manuprāt, pat lielāks ieguvums ir ne katrs eiro, ko esam saņēmuši un ieguldījuši infrastruktūrā, tautsaimniecībā, bet gan sabiedrības izglītošanā, cilvēkresursos. Visām paaudzēm ir dotas ļoti plašas iespējas. Jaunieši var braukt pieredzes programmās, seniori apgūt jaunas prasmes, pilnvērtīgi piepildīt laiku. Valsts to nevar atļauties finansēt.

Vidzemes plānošanas reģions īsteno deinstucionalizācijas projektu. Tas ir sākums, lai mainītu vispirms jau sabiedrības sapratni un attieksmi pret cilvēkiem, kuriem ir garīga rakstura problēmas. Par viņiem nerunā, viņi dzīvo institūcijās. Šajā projektā kopā ir gan infrastruktūras sakārtošana, jo tiek celtas mājvietas, darbnīcas, dienas centri, gan sabiedrības izglītošana, cilvēciska izpratnes veidošana. Un tā ir lielāka pievienotā vērtība nekā tā, ko rēķinām centos un eiro. Vecajās ES valstīs cilvēki ar īpašām vajadzībām dzīvo sabiedrībā, nevis institūcijās, un tā būs arī Latvijā. Protams, ne uzreiz, bet katrs pirmais solis ir nedrošs.

Daudzviet, domājot par materiālo, esam aizmirsuši cilvēcisko, un to nevar iegūt, īstenojot kādu projektu. Mēs pārāk maz cits ar citu runājam, apspriežamies, nemācāmies no citu pieredzes.

Šajos gados mēs, vairāk domājot par materiāliem jautājumiem, esam attālinājušies no kaimiņiem – Igaunijas un Lietuvas. Jā, esam konkurenti, bet visas trīs mazas valstis kopā varam skatīties plašāk un arī izdarīt. ES projekts “Livonijas kulinārais ceļš” ir gan atbalsts mazajiem uzņēmējiem, gan paver jaunas, plašākas iespējas un redzējumu.

Var jau būt eiroskeptiķis, bet nevar noliegt ieguvumus. Mums vēl jāmācās novērtēt, izvērtēt, kā mainījusies katra ikdiena, darba un atpūtas iespējas, tehnoloģijas un to pieejamība. ES un pasaule mainās, arī Latvija, arī mēs katrs. Visi kopā.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *