Raksti

Viedokļi

Dzīvi svešumā var baudīt

divus gadus dzīvo Īrijā

Pirms diviem gadiem devos prom no Latvijas, un ne jau aiz laba prāta. Biju spiesta to darīt un sekot mammai. Esmu beigusi Priekuļu tehnikumu, man ir sekretāres diploms. Pēc diploma iegūšanas gadu nostrādāju pastā. Alga, protams, bija maza, un tas mani pamudināja domāt par citām iespējām. Profesija man patīk, bet par pašreizējo atalgojumu neesmu gatava tajā strādāt. Ar vieglu sirdi iesniedzu atlūgumu. Vēlāk savu CV iesniedzu daudzās vietējās firmās. Varētu pat teikt, ka nebija tāda uzņēmuma, uz kuru nebūtu aizsūtījusi savu CV. Taču neviens man pat neatbildēja. Zinu, ka tas ir tikai normāli- atbildēt kaut vai ar atteikuma vēstuli, ka viņiem šobrīd nav vakantu vietu. Bet man

neviens pat neatbildēja. Bija pilnīgs klusums.

Cilvēki brauc prom, jo Latvijā ir pārāk zemas algas, bet cenas kā Eiropā. Es nevarēju aiziet atsevišķi dzīvot no vecākiem, jo nevarēju to atļauties.

Uz Īriju aizbraucu pirms diviem gadiem. Varētu teikt, ka sekoju mammai. Sākums

bija grūts. Emocijas ir neaprakstāmas. Jau lidostā, atvadoties no tuviniekiem un apzinoties, ka tuvākajā laikā viņus neredzēšu, bija grūti. Sākumā raudāju un skumu

pēc mājām, bet pamazām pieradu. Bija jāpierod pie klimata, no jauna jāapgūst valoda. Arī draugus tur atrast nevar. Patiesus draugus. Īrijā valda vilku likums – katrs cīnās tikai par sevi. Ātri sāku strādāt, un pirmā sajūta bija patīkama, kad nedēļas beigās saņēmu gandrīz trīskārtīgu algu nekā Latvijā

mēnesī. Sajūta ir patīkama, bet tas neatsver to, ka esmu prom no mājām. Tas nav tik viegli, kā varbūt kādam no malas liekas.

Domāju, ja man Latvijā varētu būt darbs, kur es uz rokas varētu nopelnīt trīs vai četrus simtus, nedomājot brauktu atpakaļ.

Aizbraucot uz Īriju, saskāros ar situāciju, ka neviens nepārbauda, vai un kā es protu strādāt. Bet kā Latvijā notiek darbinieku meklēšana? Viens no pirmajiem kritērijiem ir darba pieredze. Bet kā jaunam cilvēkam iegūt pieredzi, ja bez tās neņem darbā?

Ir diezgan muļķīgi, Latvijā es varu mācīties, iegūt divas augstākās izglītības, bet darbu iegūt tik un tā ir grūti. Pieļauju, ka mana problēma bija tā, ka nevēlējos iet prom no Cēsīm. Rīgā, protams, ir vieglāk sameklēt darbu, bet atkal ne manā pilsētā, bet Rīgā. Jā, visur tiek prasīta augstākā izglītība, bet kā lai es to iegūstu, ja man nav darba, naudas, ar ko segt mācību maksu. Tas ir kā apburtais loks. Domāju, ka šajā ziņā uzņēmēji nav pretimnākoši. Visi vēlas darbiniekus ar pieredzi, lai tie būtu perfekti. Tāpēc jaunajiem dzīvē ir grūti atrast vietu un sevi pierādīt.

Populārais teiciens, ka latvieši Īrijā vergo, lielā mērā ir tikai teiciens. Mēs aizbraucam labprātīgi un piekrītam strādāt par tādu algu, kādu apsola. Tā nav vergošana, mēs aizbraucam pēc savas gribas. Cita lieta, ka mēs esam spiesti doties prom no savas valsts. Neviens uz Īriju mūs aiz rokas nevelk.

Esmu arī informēta par izveidojušos stāvokli valstī. Daudzos uzņēmumos, skolās, iestādēs trūkst kva-lificētu darbinieku. Nesaprotu, kāpēc valstsvīri par to nedomā. Bet izbraukšana no valsts turpināsies, kamēr Latvijā neuzlabosies sociālais stāvoklis. Te man ir palicis tētis un brālis. Mamma strādā Īrijā un uztur ģimeni, kura palikusi Latvijā. Protams, tas nav normāli. Mēs esam šķirti, bet citu izeju neredzējām. Mamma Latvijā strādāja par pārdevēju. Un kāda ir pārdevējas alga? Nevar nosodīt cilvēkus, kuri vēlas kaut nedaudz labāk dzīvot un pelnīt. Godīgi sakot, pēc dzīves Īrijā, kad cilvēki redz un izjūt, ka var dzīvot citādāk, neviens nevēlēsies braukt atpakaļ un strādāt par 150 vai 200 latiem mēnesī. Tā ir pasakaina sajūta, ja vari ieiet veikalā un nopirkt visu, ko sirds kāro, neskatoties uz cenām un neskaitot makā pēdējos santīmus. Man ir prieks, ka dzīvē būšu to pieredzējusi un izbaudījusi.

Pieļauju iespēju, ka pēc pāris gadiem atgriezīšos Latvijā. Taču būtu jāpiespiež sevi sākt krāt naudu, jo līdz šim esmu dzīvojusi un baudījusi dzīvi. Tagad domāju, ka vajadzētu sākt to krāt , lai varētu atgriezties. Kamēr man nebūs iekrātas materiālās vērtības, atpakaļ neatgriezīšos. Šobrīd es uz Latviju atbraucu paciemoties. Arī jēdziens mājas manā uztverē ir izplūdis. Mājas sajūtas man pagaidām nav nekur. Ir iestājies jocīgs stāvoklis. Uz Latviju atbraucu, no tās aizbraucu. Tas ir kā pienākums, ar ko nelepojos.

Pierakstījusi Liene Lote Sīle

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *