Raksti

Viedokļi

Dzimtā valoda – māte mana

Sallija Benfelde

Vai ar mūsu dzimto un valsts valodu viss ir tik vienkārši, vai to mīlam un godājam?

Latviešu valodas aģentūra regulāri veic latviešu valodas situācijas izpēti, pašlaik notiek pētījuma “Valodas situācija Latvijā 2016-2020” datu apstrāde un analīze. Ar aģentūras laipnu palīdzību varēju ielūkoties pētījuma manuskriptā, un aģentūra atsūtīja arī citus datus.

Astoņdesmitajos gados grupas “Līvi” uzrakstītā dziesma “Dzim­tā valoda” tapa kā protests pret valodas politiku okupētajā Lat­vijā. Tās vārdu autors ir moldāvu dzejnieks Grigore Vieru, bet atdzejotājs – Imants Ziedonis. Dziesma uzvarēja “Mikrofona” dziesmu aptaujā, par spīti tam, ka varai tas ļoti nepatika. 2018. gadā radio SWH rīkoja aptauju “Visu laiku labākās simtgades dziesmas” un starp simts populārākajām un mīlētākajām dziesmām “Dzimtā valoda” bija otrajā vietā aiz Mārtiņa Brauna “Saule, Pēr­kons, Daugava”.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem 2000. gadā latviešu valoda dzimtā bija 58 procentiem, bet krievu – 37 procentiem valsts iedzīvotāju. Savukārt 2019. gadā latviešu valoda dzimtā bija 60 procentiem, bet krievu joprojām 37 procentiem iedzīvotāju. Jāpiebilst, ka etniskā piederība ne vienmēr sakrīt ar valodas lietojumu un valodas lietojums un etniskais sastāvs ir dažādu vēsturisko situāciju un okupācijas gadu politikas sekas.

Dažādu gadu tautas skaitīšanas dati apliecina, ka krievu valodas lietojums krasi pieaudzis okupācijas gados. Piemēram, 1930. gadā trešās tautas skaitīšanas laikā krievu valoda kā dzimtā bija aptuveni 13 procentiem iedzīvotāju, 1959. gadā tas bija jau 31 procentam, bet 1989. gadā – 42 procentiem. Salīdzinot dažādas iedzīvotāju vecuma grupas, visvairāk latviešu valoda kā dzimtā ir gados jaunākiem cilvēkiem (vecumā līdz 24 gadiem) – aptuveni 69 procentiem -, bet vecuma grupā no 65 gadiem un vecākiem valsts valoda dzimtā ir 58,8 procentiem cilvēku.

Tie, kuri dzīvoja Latvijā okupācijas gados, vēl labi atceras, ka saziņa latviešu valodā publiskajā jomā bieži bija neiespējama. Šodien tā joprojām ir apgrūtināta dažos Latvijas reģionos pakalpojumu jomā. Turklāt aizvien pamanāmāk ikdienā ienāk angļu valoda, un jaunieši to nereti izmanto arī privātajā saziņā. Sabiedrības attieksme pret angļu valodu gan ir neitrālāka, jo tā nav uzspiesta okupācijas valsts valoda, bet brīvprātīga izvēle.

Priecē tas, ka latviešu valodā gada laikā (aptauja tika veikta 2019. gadā) bija sazinājušies gandrīz visi aptaujātie neatkarīgi no etniskās piederības vai dzimtās valodas. 93–97 procenti no visiem aptaujātajiem, kuri pēdējā gada laikā ir sazinājušies darbā, valsts un paš­valdību iestādēs, mācību iestādēs, veselības aprūpes iestādēs, ikdienas situācijās uz ielas, veikalā utt., ir lietojuši latviešu valodu. Nedaudz mazāks ir to īpatsvars, kas ir lietojuši latviešu valodu pēdējā gada laikā sociālajos tīklos (90 procenti) un privātajās jomās, t. i., saziņā ar ģimeni un draugiem (83–87 procenti). Vislielākā daļa latviešu valodu pēdējā gada laikā ir lietojuši oficiālās saziņas jomās, kā arī publiskajā neformālajā vidē, bet mazāk – privātajā saziņā.

Protams, latviešu valodas lietojumu un prasmes dažādās situācijās nosaka arī vēsturiski noteiktais sabiedrības etniskais iedalījums Latvijas reģionos: Latgalē un lielākajās Latvijas pilsētās (Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, Jūrmalā, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā) latviešu īpatsvars ir zemāks nekā citur Latvijā. Mūsdienās galvenais demogrāfisko pārmaiņu iemesls ir migrācija. Turklāt valodu lietojumu nosaka ne tikai reģions vai pat pilsēta un pagasts, bet arī to apdzīvotās vietas rajoni. Piemēram, dažādās Rīgas daļās valodu lietojums atšķiras.

Savukārt to vidū, kuru dzimtā valoda ir latviešu, tās lietojumu ietekmē arī mūsdienu ekonomikas tendences un virzība. Var sacīt, ka valodu lietojumā pastāv zināma pilsētas un lauku opozīcija. Visvairāk latviešu valodas kā dzimtās valodas runātāju Latvijā dzīvo lauku teritorijās (74 procenti), citās pilsētās (izņemot Rī­gu) tie ir 61 procents. Rīgā tādu, kuru dzimtā valoda ir latviešu un kuri vienmēr runā latviešu valodā, tikai 45 procenti. Tāpat arī laukos ir visvairāk to aptaujāto, kam dzimtā valoda nav latviešu, bet kuri prot latviešu valodu ļoti labi vai labi (46 procenti).

Latgalē latviešu valodas prasmes rādītājus lielākoties nosaka demogrāfiskie rādītāji, vēsturiskais iedzīvotāju nacionālais sastāvs, arī ekonomisko un sociālo apstākļu ietekme nav mazsvarīga. Savukārt Rīgā līdzās citiem faktoriem nozīmīgu lomu ieņem globalizācijas izraisītie procesi.

Rīgā nokļūst un dzīvo lielākā daļa jauno iebraucēju, kuri latviešu valodu vismaz sākotnēji neprot nemaz. Latviešu valodas apguves iespējas un pieejamība šiem cilvēkiem ir ļoti svarīga pilnvērtīgai dzīvei valstī. Piemēram, 2015. gadā no visiem valsts valodas prasmes pārbaudes kārtotājiem apmēram 26 procenti bija ārzemnieki, bet 2017. gadā tie bija jau 36 procenti. Lielākā daļa valodas prasmes pārbaužu tiek kārtotas tieši Rīgā un Latgalē.

Dati ir daudz plašāki un apjomīgāki nekā šajā rakstā minētie. Pēc mēneša vai diviem tie kopā ar secinājumiem tiks oficiāli publicēti un ar tiem varēs iepazīties katrs, kurš vēlēsies. Vien jāpiebilst, ka valstij vajadzētu nodrošināt latviešu valodas kursus, bet mums katram – runāt dzimtajā valodā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *