<Jānis Mičulis, “Druvas” aptaujas “Gada cilvēka 2002” tituls par sportisku aktivitāšu popularizēšanu
Strādājot skolā un veicot Priekuļu pagasta sporta dzīves koordinatora pienākumus, atkal un atkal nākas konstatēt, ka jaunatne kļūst arvien kūtrāka. Ne tikai sportā. Tās runas, ka cilvēki arvien vairāk ap-zinās fizisko aktivitāšu nepieciešamību, attiecas uz cilvēkiem gados. 50 gadu vecumā, kad sāk sāpēt te un tur, cilvēki sāk domāt par veselīgu dzīves veidu. Jaunie no tā cenšas turēties pa gabalu. Kaut vai šāds piemērs. Notiek Priekuļu pagasta sporta svētki, bet vietējie jaunieši visu dienu nosēž pie veikala, līdz tehnikuma stadionam tā arī neatnāk. Arī sporta stundās viņi ir ļoti kūtri. Atceros, kādreiz sports bija mīļākā stunda, un tad taču bija prasības, bija jākārto GDA normas. Tagad atliek vien atnākt uz stundu, lai būtu sekmīgs, bet pat to nedara. Vēl vairāk. Mūsu skolēniem baseina apmeklējums ir bez maksas, bet no 35 ierodas vien pieci. Pārējie meklē ārsta zīmes, citus attaisnojumus, lai tik nebūtu tas jādara. Saprotu, ka var nepatikt skriet, bet peldēt taču ir forši un pie reizes arī veselīgi. Atliek tikai pabrīnīties.
Nezinu, kāds risinājums, bet, manuprāt, tas jārod valstiskā mērogā. Vai nu ar kaut kādām reklāmas akcijām, vai kā citādāk. Ir jau informācija, ka jākustas, jāsporto, bet pagaidām tā nav atradusi dzirdīgas ausis. Te gan liela vaina jāuzņemas datorizācijai. Mājturības stundās, dzirdot, ko zēni runā, situācija nedaudz skaidrojas. Viens saka otram: “Ko šovakar darīsi? Būsi mājās, tad aiziešu pie tevis, uzspēlēsim kompi. Atceries, kā pagājušajā piektdienā, kā vakarā sākām, tā sestdien tikai pusdienlaikā metām mieru!” Atliek vien pabrīnīties par šo izturību, ja man tik ilgi būtu jāsēž pie datora, jau sen kājas būtu pret sauli. Bet viņiem tā ir ikdiena. Un skolā ikvienā klasē sarunas pārsvarā risinās ap datoriem, datorspēlēm. Jāatzīst, ka dators nelabvēlīgi ietekmē veselību, jo bērni labāk stundām sēž pie datora, nevis mēģina kaut ko aktīvāku. Saprotu, ka vecākiem arī vieglāk, ja bērns neuzplijas ar jautājumiem vai kādu rosību, bet tieši viņiem vajadzētu kontrolēt, cik ilgi bērns sēž pie datora, un varbūt mēģināt viņu iekustināt uz citām nodarbēm. Tiesa, tad vecākiem jārāda priekšzīme, taču viņi strādā un nav laika ar bērnu nodarboties. Un aplis ir noslēdzies – rezultātā bērns sēž pie datora vai klīst barā apkārt, domājot visādas muļķības. Lai gan iespējas nodarboties ar sportu ir visplašākās.
Pagastā katru mēnesi notiek mači, balvas sagādātas, dalības nauda nav jāmaksā, nāc un darbojies! Bet jau gadiem dalībnieki gandrīz nemainās. Tie, kuri nākuši, ierodas uz visām sacensībām, bet jaunie parādās reti. Noorganizēju mačus, no visa lielā pagasta atnāk vien desmit cilvēki. Tad reizēm piezogas doma, kam tas vajadzīgs, varbūt mest mieru, bet, kad dzirdu atnākušo pozitīvās atsauksmes, ka bijis lieliski, saprotu, ka viss pareizi. Rīkoju sacensības tiem, kuri grib kaut ko darīt, jo ar varu taču nevienu nepiespiedīsi. Pat grūti pateikt, ar ko pievilināt. Katrā ziņā ar naudu ne, to pierāda “Takeši pils”, kur naudas balvas saņem, iegūstot 16. vietu. Šogad startēja 200 cilvēki, bet no Priekuļiem tikai retais, lai gan varēja būt trīs, četri simti. Laikam visi ir bagāti, naudas balvas nav pietiekams stimuls.
Nevar gan teikt, ka nekad nenāk uz sportiskajiem pasākumiem. Kad sacensības notiek pa nakti, ir daudz komandu, arī tribīnes pilnas. Tāpēc, ka tā ir nakts dzīve, tad no mājām var tikt prom, jo, lūk, skolā taču notiek sacensības, tad ir tusiņš, arī iedzeršana. Kad sacensības notiek dienā, nav ne dalībnieku, ne skatītāju. Vai visi mači jārīko naktī?
Protams, nav jau visi bērni vienādi, ir arī aktīvie, diemžēl to ir mazāk. Aktīvie tādi ir visās jomās – sportā, mācībās, pašdarbībā. Ar viņiem prieks strādāt, viņi visur paspēj, viss padodas. Bet tiem, kuri sēž pie datora, nekad nav laika.
Skumjākais, ka šī tendence nemainās. Lai gan esmu optimists, šajā ziņā mans nākotnes skatījums ir diezgan pesimistisks. Vismaz pagaidām nekas neliecina, ka tuvākajā laikā situācija varētu uzlaboties. Pierakstījis Jānis Gabrāns
Komentāri