Diezgan plašas reklāmas dezorientēts, pēc ilgāka laika nolēmu smelties kultūru, aizejot uz „Alu cilvēku”. Zāle bija par trim ceturtdaļām aizņemta, neskatoties uz šokējošo biļetes cenu – 6 lati. Iesākumā uz ekrāna dažas kā no TV ņemtas perversas ainas. Tad pati izrāde – alu cilvēks Jānis Jarāns viens pats ņēmās, sviedrus slaucīdams, jo nemaz tik viegli nebija iekustināt zāli uz smiekliem. Saturā lēti, vulgāri joki, divdomības, un viss ap dzimumdzīvi. Izrādes virsotne bija, attēlojot dzimumaktu. Spīdoši! Ar spīdošu apli – sievišķo pusi un sevi kā vīrišķo orgānu. Puse zāles smējās, puse klusēja. No aizmugures skanēja homēriski smiekli, tad gan smējās visi. Smējās par to, kā tas tur smejas. Kur te kultūra, kur māksla? Neko jauku, pacilājošu neguvu. Atmiņā paliks īgnums par velti zaudēto naudu un izšķiesto laiku.