Raksti

Viedokļi

Ceļi, kaut nav prioritāte, vajadzīgi visiem

Sarmīte Feldmane

Cēsīs, Vecpiebalgā un Straupē ar iedzīvotājiem un pašvaldību pārstāvjiem tikās Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs, Saeimas deputāts no Jaunās konservatīvās partijas Jānis Butāns.

Viņš ir cēsnieks, mamma dzīvo te, strādāja bērnudārzā, tagad pensijā, tēvs ilgus gadus bija “Cēsu alus ” galvenais inženieris. Jānis pabeidzis Draudzīgā Aici­nājuma Cēsu Valsts ģimnāziju. “Ar Cēsīm saikne nekad nav pārtrūkusi. Esmu biedrības “Orientē­šanās sporta klubs “Meridiāns”” valdes loceklis. Bieži esmu Cēsīs, un ar ģimeni apsveram domu, ka varētu pārcelties uz Cēsīm,” saka J. Butāns un piebilst: “Brīžam cēsnieki nesaprot, ja jau esmu Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs, kāpēc Cēsu pusē nevar vienu vai otru ceļu atjaunot. Tā nestrādājam. Svarīgākais ir ekonomiskais lietderīgums.”

“Druva” lūdza Satiksmes ministrijas parlamentārajam sekretāram, Saeimas deputātam pastāstīt par aktuālo ceļu nozarē.

“Iepriekšējos gados autoceļu sakārtošanai bija ES un valsts budžeta nauda. Ar nākamo gadu ir tikai valsts nauda. Nav skaidrs, kā šo samazinājumu kompensēt. Pēc pašreizējiem aprēķiniem, trūkst ap 70 miljoni eiro. Saprotams, ka finansējums ceļiem ir par mazu, bet budžetā naudas ir tik, cik ir. Valstī ir jāsaglabā autoceļu tīkls. Nevaram svaidīties, prioritāte ir valsts galvenie un reģionālie ceļi. Pārējiem, vairāk vai mazāk, finansējuma ir tik, cik paliek pāri. Rekonstruēti tiek arī reģionālie ceļi, kuros lielāka satiksmes intensitāte, kas ir svarīgi savienojumi ar centriem.

Dažādi politiķi dažādos laikos solīja un deva cilvēkiem veltīgas cerības, ka ceļus viņu pagastā sakārtos, pat noasfaltēs. Iepriekšējā valdībā bija nepiedzīvota situācija, kad premjers, finanšu un satiksmes ministri bija no vienas partijas un arī nevarēja vienoties par naudu ceļiem. Šajā valdībā katrs ir no citas partijas. Vienoties ir teju neiespējamā misija, jo ceļi nav valdības prioritāte. Iespējams, jāpārskata nodokļi. Nopietni domājam par publisko – privāto partnerību. Investori uzbūvē ceļu, un valsts ilgtermiņā samaksā. Tiem jābūt augstas rentabilitātes ceļiem. Veiksmes gadījumā nākamgad Latvijā varētu sākties pirmā šāda ceļa rekonstrukcija. Maksas ceļu nebūs, jo pie mums tādi nav iespējami: ja ir maksas ceļš, paralēli jābūt arī bez maksas.

Autoceļš Valmiera – Rauna grants segums tiek atjaunots. Skaidri varu pateikt – uz Mārsnēniem un Drustiem asfalta nebūs. Diezin vai rekonstruēs Rauna – Smiltene. Cēsis – Stalbe plānota projektēšana. Vidzemes šoseju plānots atjaunot līdz robežai.

To, ka Latvijā ir slikti ceļi, zinām. Un katram šķiet, ka tas, pa kura viņam jābrauc, ir sliktākais. Vairākkārt zvanīja un aicināja uz Priekuli, Vaiņodi, ka tur slikti ceļi. Aizbraucu apskatīties. Pa ceļu, kaut tas asfaltēts, pabraukt nevar, brauc pa pašu grāvja malu, jo bedres tik dziļas, ka mašīnas netiek pāri. Redzot tādus ceļus, saprotu, ka slikti ceļi nemaz tik slikti nav.

Vietējās nozīmes ceļi aizaug ar krūmiem, par to Vecpiebalgā runājām ar priekšsēdētāju un saimnieciskā dienesta vadītāju. Tā ir problēma. Šiem ceļiem ir zemāka uzturēšanas klase un naudas nepietiek. Ceļu uzturētājs piedāvāja uzņēmējiem, lai izzāģē šķeldai, bet viņi atzinuši, ka krūmi par maziem, lai būtu vērts.

Ja runājam par ceļu stāvokli, jārunā arī par to uzturēšanu. To darīt ir jāmāk. Daudziem grants ceļiem gadu gaitā segums ir nostumts malā. Lauku ceļi ir plati, un to uzturēšana arī tāpēc ir dārga. Kad rekonstruē, rok grāvjus un ceļu sašaurina. Grāvju rakšana arī ir dārga.

Runājam ar pašvaldībām, lai tās pārņem mazos valsts ceļus. Valsts dotu uzturēšanas naudu – 1560 eiro par kilometru. Pašvaldība izvērtē, vai pārņemt, tad lemj, kur šo naudu izlietot. Pašvaldības baidās, ka nākamās valdības šādu praksi var pārtraukt un naudu nedot. Paredzēts ierakstīt likumā, ka šo naudu saņems un tā ir garantija. Pašvaldību ceļu fonds lielāks nebūs, tas ir vairāk nekā 20 miljoni eiro, kuru vietējās domes izlieto pagastu ceļu un ielu uzturēšanai.

Visā Latvijā iedzīvotājus uztrauc ceļu stāvoklis. Sarunas visos novados līdzīgas, bet tajās jūtama dažāda attieksme un vēlme darīt. Ir pašvaldību vadītāji, kuri domā, ko un kā izdarīt, jo saprot, ja pats nedarīs, nekā nebūs. Ir tādi, kuri uzskata, ka valstij jānāk un jārisina arī vietējās problēmas. Re­dzama arī atšķirība paaudžu domāšanā. Tā ir visos reģionos.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *