Raksti

Viedokļi

Caurie čekas maisi

Jānis Buholcs

Tieši pirms vēlēšanām Saeima nolēma, ka jau šogad internetā sāks publicēt tā dēvēto čekas maisu saturu. Kartotēkas
publiskošana bez konteksta pienācīgas skaidrošanas lielu labumu nedos. Diemžēl deputāti nespēja saskatīt pašreizējā
risinājuma problēmas.

Saskaņā ar Saeimas lēmumu šogad internetā parādīsies Valsts drošības komitejas (VDK) darbinieku kartotēka, kā arī citi dokumenti. Tas, ka čekas maisi ir jāpublicē, bija nolemts jau sen, un pati šī iecere ir atbalstāma. Jautājums ir tikai par veidu, kā šīs kartotēkas saturs būtu jādara pieejams sabiedrībai.

Šogad darbu beidza VDK dokumentu izpētes komisija. Arī tā atbalstīja VDK darbinieku kartotēkas publicēšanu bez komentāru pievienošanas. Komisijas vadītājs Kārlis Kangeris ir skaidrojis, ka komentārus pievienot nevar tāpēc, ka nav pienācīgu pierādījumu, ka cilvēki, kuru vārdi kartotēkā ir atrodami, ar represīvo iestādi ir sadarbojušies brīvprātīgi.
Un šeit mēs nonākam pie pamatīgas problēmas. Tagad publiski kļūs zināmi dažādu cilvēku vārdi, segvārdi, dati par savervēšanas laiku un VDK nodaļu. Taču – ko tieši viņi darīja un kādos apstākļos viņu vārds kartotēkā nonāca? Par to ziņu nebūs. Saprotot, kas šī VDK kartotēka ir un ko no tās var vai nevar secināt, šo informāciju ir iespējams izmantot pētniecībā. Taču bez šādas sapratnes un informācijas atbildīgas izmantošanas tā var kļūt par prastas apsaukāšanās vai manipulāciju materiālu.

Tieši tāpēc kartotēkas publicēšanai bija jānotiek ciešā saiknē ar pētniecisko darbu par saturu – lai pēc iespējas mazinātu varbūtību, ka no publicētajiem dokumentiem vai nu nezināšanas dēļ, vai arī ļaunprātīgi tiek izdarīti aplami secinājumi. Latvijas Okupācijas muzeja vēsturniece Inese Dreimane ir izteikusies, ka VDK komisijai bija nepieciešams izstrādāt skaidrojumu par to, kas šī kartotēka ir. “Vārda un uzvārda izbēršana internetā nav izpēte, tas ir nepadarīts darbs, tā ir haltūra,” viņa sacīja intervijā Latvijas Radio.

Tam 71 Saeimas deputātam, kurš šādu risinājumu atbalstīja, tik lielu bažu acīmredzot nebija. Vienīgais, kurš balsoja pret likumprojektu, bija Arvīds Ulme. Viņa konteksts gan ir specifisks – Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs ir sniedzis ziņas, ka vides draugs un bijušais tautfrontietis pats ir bijis čekas aģents ar segvārdu “Zāle”. Viņš gan savu sadarbību ir noliedzis un arī debatēs par čekas maisu atvēršanu Saeimā uzsvēra, ka šīs kartotēkas saturs esot rediģēts, īsto čekistu kartītes glabājas Maskavā, bet Latvijā palikušās te atstātas apzināti, lai panāktu negatīvu efektu uz mūsu sabiedrību.
Taču šis nav stāsts par Ulmi. Tas, ka mūsu likumdevēja darbs noslēdzās ar ko šādu, ilustrē daļu no plašākas problēmas. It sevišķi jau pirms vēlēšanām deputāti, šķiet, negribēja darīt neko tādu, kas kādam varētu raisīt šaubas par viņu “principiālu” vēršanos pret padomju režīmu un tā noziegumiem – taču centieni izrādīt šādus principus viņus ir mudinājuši rīkoties tā, lai tas labi izskatītos no malas, par pašu rīcības saturu domājot mazāk.

VDK kartotēkas liktenis nav vienīgais indikators tam, ka dažādas tēmas no mūsu vēstures var tikt interpretētas primitīvi. Viens no Artusa Kaimiņa partijas KPV LV priekšvēlēšanu kampaņas motīviem bija par līdzšinējā Saeimā savēlētajiem vai valdībā strādājošajiem “komunistiem”. Tas, ka Saeimā un arī valdībā strādā cilvēki, kuri jebkādā statusā ir bijuši saistīti ar Komu­nistisko partiju, tika pasludināts par gandrīz vai vienu no galvenajiem mūsdienu Latvijas problēmu cēloņiem. Pie “komunistiem” ir pieskaitīts arī labklājības ministrs Jānis Reirs, kurš ir bijis komjaunatnes biedrs.

Ja izrādītos, ka ievērojama Latvijas sabiedrības daļa ir gatava ņemt par pilnu šādus apgalvojumus, tā būtu pamatīga problēma. Šis vairs nav pat par VDK, kas bija represīva iestāde ar neskaitāmu cilvēku asinīm uz daudzo aģentu rokām. Komunistiskā partija, protams, arī bija noziedzīga. Tomēr visus, kuri jebkādu iemeslu dēļ tās rindās ir bijuši, saukt par neatkarīgās Latvijas kaitniekiem ir absurdi. Ar kompartiju jebkādā veidā saistītie cilvēki taču ir bijuši visai dažādi – tai skaitā atšķirīgi savā ticībā komunisma ideāliem un savos darbos. Ir cilvēki, kuri arī sliktā vidē spēj izdarīt ko labu. Tāpēc ir jāvērtē konkrēto cilvēku darbi, nevis formāla dalība kādā partijā.

Man negribētos, ka 28 gadus pēc Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas mēs sākam savu pagātni vērtēt tik primitīvās kategorijās. Neviens nešaubās, ka padomju režīms pastrādāja daudz noziegumu un pārestību un daļa no tiem ir pastrādāta ar mūsu pašu sabiedrības pārstāvju rokām. Tomēr to apzināties un vērtēt ir kas pavisam cits, nekā bez konteksta un papildinformācijas mētāties ar cilvēku vārdiem. Raganu medības diezin vai ir labs veids, kā veidot vēsturisko taisnīgumu un attīrīt politisko vidi no negodīgiem, savtīgiem, Latvijai neticošiem un Latviju par labāku valsti veidot nespējīgiem politiķiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *