Raksti

Viedokļi

Bezdarbs un vēlme strādāt

Sallija Benfelde

Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) direktore Evita Simsone pauž, ka “Latvijas lielākais izaicinājums ir iekšējā migrācija, jo cilvēki nav gatavi doties strādāt kaut kur tālāk no dzīves­vietas”, un “tas ir zināmā mērā latviešu fenomens, ka viņi nevēlas pamest savas mājas”. Tiesa gan, Simsone arī atzīst, ka tam varbūt ir arī citi šķēršļi, ne tikai nevēlēšanās pamest mājas.
Izskanējusi arī NVA ziņa, ka Latvijā 45 procentiem bezdarbnieku ir vidēji zema motivācija atrast darbu. Vēl jāpiebilst, ka vidējais bezdarba līmenis šobrīd Latvijā ir zems – 6,4 procenti -, bet, protams, tas atšķiras gan valsts reģionos, gan pilsētās.
Ar vārdu sakot, kopējā aina, ko veido NVA ir, ka bezdarbnieki vai nu lāgā negrib strādāt, vai arī nav gatavi piemēroties mūsdienu re­alitātei un strādāt ārpus savas pilsētas vai pagasta. Tiesa gan, redzot, ka joprojām iedzīvotāji dodas prom no Latvijas, lai strādātu citās valstīs, šis apgalvojums izskatās mazliet savdabīgs. Pro­tams, neapšaubu jūnijā veiktā pētījuma skaitļus – proti, tika izpētīti 57 058 cilvēki jeb 96,5% no bezdarbniekiem, kas, neapšaubāmi, ļauj apkopotos datus attiecināt uz visiem bezdarbniekiem. Jautājums drīzāk ir par to, ko NVA vēlējās uzzināt un ko nepētīja.

Nav noslēpums, ka daudzviet ārpus pilsētām, laukos, sabiedriskais transports nav pieejams vai arī tas iet divas reizes dienā, turklāt laikos, kad tikt uz darbu un atpakaļ nav iespējams. Turklāt biļete tomēr maksā naudu, un, ja nokļūšanai uz darbu dienā ir vajadzīgi divi līdz četri eiro, tad no minimālās algas pēc nodokļu atvilkšanas paliek pāri visai maz. Savukārt personīgās automašīnas nav visiem, un degviela arī maksā. Tādēļ, ļoti iespējams, daudzi tik tiešām uzskata, ka nav vērts strādāt fiziski smagu darbu garas stundas, lai turpinātu izmisīgi knapināties. Ja darbs ir tālāk par novada robežām, tad nokļūšana ir vēl problemātiskāka. Kā zināms, īres dzīvokļi apdzīvotajās vietās, kurās var atrast darbu, ir deficīts. Turklāt par dzīvokli parasti jāmaksā visai ievērojamas summas, ja vien neizdodas atrast līdz­iedzīvotājus, kuriem arī nākas īrēt naktsmājas, lai varētu strādāt. Jā, kopš 2013. gada NVA ir t.s. mobilitātes programma, kas paredz – attālāk no dzīvesvietas  nodarbinātām personām darba tiesisko attiecību pirmo četru mēnešu laikā ir iespēja saņemt finansiālu atbalstu transporta vai dzīvojamās telpas īres izdevumiem. Piecu gadu laikā šo iespēju ir izmantojuši tikai 626 strādājošie. Iespējams, tā notiek tādēļ, ka pēc četriem mēnešiem jau nemainās ne sabiedriskā transporta maršruti, ne degvielas un īres cenas (tās drīzāk jau ir pieaugušas), ne arī fakts, ka savas personīgās automašīnas nav. Tātad no nopelnītā ceļa izdevumiem vai īrei atkal nākas maksāt daudz.

Tas nenozīmē, ka Latvijā nav slaistu un sliņķu – to netrūkst nevienā valstī. Nepatīkami, ka visās ar strādājošajiem saistītajās problēmās valsts iestādes lielāko tiesu cenšas vainot iedzīvotājus – aplokšņu algas ir tādēļ, ka to grib strādājošie, darba roku trūkst, jo esam sliņķi, bet traumas darbā lielāko tiesu notiek tādēļ, ka darbinieki negrib ievērot darba drošības noteikumus. Var jau būt, ka valsts iestādes tā gluži nedomā, bet, klausoties un lasot valsts institūciju publiski pausto informāciju, rodas tieši tāds iespaids. Manuprāt, problēma lielā mērā ir cita – Latvijā galvenais un noteicošais vārds ir darba devējiem, bet darba ņēmēji ir kā tāds nepatīkams piedēklis, bez kura tomēr neiztikt.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *