Raksti

Viedokļi

Banānu dalītāji

Jānis Buholcs

Latvijas vēlētāji jau ilgi ir pazīstami ar “banānu dalīšanu” pirms vēlēšanām. Proti, politiķi pirms vēlēšanām vēlētājiem bārsta plašus solījumus kopā ar lētiem praktiskiem labumiem, kuriem ar viņu reālajām politiskajām spējām nav nekāda sakara. Ēdamus banānus pie mums gluži vairs nedala, taču pati pieeja saglabājas.

Ir gan politiķi, kuri savas popularitātes vairošanai joprojām izmanto kaut ko līdzīgu tam, ko Joahims Zīgerists darīja 90. gados. Piemēram, Rīgā no “Sas­ka­ņas” saraksta startējošais Asifs Ibragimovs darbadienu rītos sev piederošajā kebabnīcā Bolderājā pensionāriem izsniedz maizi. Šo dāsnumu ataino videoklips, kas ceļo internetā, un par to pozitīvi materiāli ir atrodami dažos krievvalodīgos medijos. Palīdzēt citiem cilvēkiem jau nav nekas slikts, bet te ir skaidrs, ka palīdzēšana ir daļa no vēlēšanu kampaņas. Deputāta amata kandidāts acīmredzot cer, ka vēlētāji savu balsi atdos par lavaša gabalu.

Taču lielākoties “banānu dalīšana” ir kļuvusi krietni rafinētāka. “Banāni” parasti nav taustāmas, ēdamas lietas. Tie var būt partiju rīkoti pasākumi, kuru laikā pazīmēties. Taču visbiežāk tie ir specifiski solījumi, kas veidoti tik spilgti un radikāli, lai izceltos uz citu solītāju fona. Banānu vietā tiek dalītas ilūzijas.

Lai ilūzijas rastos, nepieciešamas emocijas. Viens no bieži izplatītiem veidiem, kā to darīt – stāstīt, cik viss pašlaik ir slikti. Jo sliktāk ir pašlaik, jo gaišāka izskatās partijas piesolītā nākotne.

Nav noliedzams, ka Latvijā netrūkst problēmu, ar daudzām no tām mēs saskaramies ikdienā. Tomēr vienlaikus der pavērot arī kopējo tendenci. Un tendence ir – vairumam valsts iedzīvotāju dzīves līmenis un iespējas pieaug, nevis samazinās. Jā, nabadzība pastāv. Jā, daudziem pensionāriem ir ļoti mazas pensijas. Jā, eksistē korupcija. Taču tā nav pilna aina.

Vienlaikus palielinās arī cilvēku algas. Pieaugums ir vērojams visos reģionos. Un tas redzams gan turīgāko, gan mazāk turīgo cilvēku atalgojumā. Pesimisti tam pretī bieži vien liek frāzi, ka cenas augot straujāk nekā algas. Tomēr šķiet, ka šis apgalvojums biežāk izskan ne jau kā secinājums, kas gūts no finanšu analīzes, bet gan lielākoties kā subjektīva sajūta. Tomēr tāda sajūta droši vien nav uzticamākais vadmotīvs. Kad cilvēkiem aptaujās prasa, cik daudz naudas viņiem ir nepieciešams, lai apmierinātu savas vajadzības, ir redzama tendence – gribētās naudas apjoms ar gadiem pieaug. Tas nav saistīts tikai ar inflāciju un citiem dzīves dārdzības paaugstināšanās procesiem. Aug arī cilvēku vēlmes pēc komforta. Tas, ko daudzi par tīri normālu dzīvi uzskatīja pirms desmit un divdesmit gadiem, šodien jau skaitītos nepietiekami vai pat nepieņemami. Daļa iespēju, kas agrāk šķita luksus, tagad daudziem šķiet daļa no dzīves standarta. Tāpēc paradoksālā kārtā viens no valsts ekonomiskās attīstības blakusefektiem var būt cilvēku neapmierinātība ar savu rocību. Vēlmju vienmēr būs vairāk nekā pieejamo resursu.

Politiķiem šajā sakarā ir izvēle. Var atzīt konkrētu problēmu pastāvēšanu un piedāvāt risinājumus. Elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponente, skolu tīkls reģionos, uzņēmējdarbības veicināšana, piekļuve medicīnas pakalpojumiem – šīs ir dažas no aktuālajām tēmām šajā priekšvēlēšanu kampaņā. Taču ir vēl otra iespēja – vēl aktīvāk stāstīt, cik slikti jau pašos pamatos viss ir, noliegt ievērojamos sasniegumus, kas Latvijas valstij kopš neatkarības atjaunošanas ir bijuši, un katru iebildumu pret savu retoriku tulkot kā varas partiju mēģinājumu uzdot vēlamo par esošo.

Meli un politika diemžēl ir visai saistītas lietas. Tomēr šī vēlēšanu kampaņa dažos tās segmentos ir kļu­­vusi par melu sacensību. Daži politiķi publiski saka to, kas ne visai precīzi raksturo esošo situāciju, un rēķinās, ka vismaz viņu auditorijas tā arī nesadzirdēs nepatieso izteikumu atmaskojumu. Un, kamēr oponenti vai žurnālisti mēģinās atspēkot vienu apgalvojumu, politiķis jau būs pamanījies pateikt desmit citus – vienu par otru skaļākus un emocijas uzkurinošākus.

Piemēram, ir ērti norādīt, ka Latvija ir starp mazāk turīgākajām Eiropas Savienības valstīm, un apgalvot, ka tas bezmaz vai nozīmē Latvijas valstiskuma neveiksmi. Tomēr noklusēts tiek, ka Eiropas Savienība ir organizācija, kurā apvienojusies virkne pasaulē turīgāko valstu. Turklāt, lai gan attīstās Latvija, attīstās arī citas valstis, tāpēc turīguma atšķirība neizbēgami saglabājas. Mēs jau gana skaudri esam izjutuši, ar ko beidzas solījumi, ka dažu gadu laikā panāksim Eiropas vidējo attīstības līmeni.

Spilgts ir partijas “KPV LV” pre­mjera amata kandidāta Alda Gobzema stils. Viņš šovasar citstarp paziņoja, ka datiem par Latvijas iekšzemes kopprodukta kāpumu ticēt nevarot, jo tas tiekot sakalkulēts tā, kā vajag valdošajai koalīcijai. Jo patiesi – kā gan var būt, ka ekonomika aug, ja jau, pēc politiķa domām, viss iet uz grunti.

Tur jau tā lieta, ka neiet uz grunti. Šādi apgalvojumi ir tas “banāns”, ko šādas partijas mēģina izdalīt vēlētājiem – spēlēt uz viņu jūtām. Atšķirībā no J. Zīgerista da­lītajiem banāniem šis ir iepuvis. Pilsoņa balss vēlēšanās ir daudzkārt vērtīgāka par ko tādu, un balsi var atdot par krietni labākiem politiskajiem piedāvājumiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *