Raksti

Viedokļi

Atbalsts ir apsveicams, tomēr uzņēmējdarbība ir privāts risks

Līga Salnite.

Valsts un pašvaldību īstenotā politika uzņēmējdarbības atbalstam gan krīzes brīdī, gan ilgtermiņā ir apsveicami soļi, turklāt – arī pašu varas pārstāvju interesēs. Tomēr uzņēmēji nedrīkst aizmirst par vienu no šīs saimnieciskās darbības dzīvesstila stūrakmeņiem – tas ir un paliek pašu risks un atbildība veidot drošības spilvenus, būt, mūsdienīgi sakot, proaktīviem un ļoti, pat ļoti elastīgiem visos pārmaiņu vējos. Pat administratīvi teritoriālās reformas un “Covid-19” radītajos.

Apzīmējums Covid-19 sen vairs nav tikai saslimšanas nosaukums. Šis nu jau vairāk nekā deviņus mēnešus mūsu plašsaziņas līdzekļos vienā laidā skandētais burtu-ciparu salikums nenovēršami ir ievilcis sevī visas ar šo laiku saistītās emocijas: pārdzīvojumus, bailes un arīdzan izmisumu par jau esošu vai turpat pie durvīm klauvējošu finansiālo krīzi ģimenē vai uzņēmumā. Tāpat arī administratīvi teritoriālā reforma (ATR) kā apzīmējums jau labu laiku pārvērties par vārdiem ar savu gaisotni. Tas nu jau kļuvis kā simbols teorētiski kaut kam abstrakti vajadzīgam, taču nevienu nekādi neapmierinošam un nepieņemtam risinājumam.

Pirmajā acumirklī apdomājot tā vien šķiet, ka visnopietnākajā darbības uzturēšanas un motivācijas krīzē varētu būt nonākuši tieši viesmīlības jomas uzņēmēji ārpus Rīgas. Tūrisma un viesmīlības joma visā pasaulē saņēma pirmo un visspēcīgāko pandēmijas sitienu, novados strādājošie uzņēmēji turklāt lauza rokas neziņā, ko gaidīt no jaunā administratīvā iedalījuma un vēl neapjaušamajām politisko spēku kombinācijām. Līdzīgi kā “Business Insider” portālā 9.oktobrī publicētajā rakstā tiek skaidrotas indivīda psiholoģiskās vajadzības, kas tiek apmierinātas, pašam noticot un ap sevi kultivējot sazvērestības teorijas – arī ārējo apstākļu neskaidrība (kā kovids un reforma) kārdināt kārdina cilvēkus rast sev ērtāko psiholoģisko pozīciju, ieņemt tādu kā amorfu stāvokli. Sak’, viss jau tāpat ir slikti un kādam tur ārpusē ir jāuzņemas atbildība.

Tomēr no stratēģiski vairāk vai mazāk izdevīgos novietojumos esošajiem viesu namu, ēdināšanas vietu saimniekiem jau vairākkārt esmu dzirdējusi atvieglojuma un reizē izmisuma vaidus par tikpat lielu vai vēl lielāku slodzi nekā tūrisma sezonā pērn pieredzēts. Par to var pateikties gan pašu Latvijas iedzīvotāju atskārsmei, ka eksistē arī vietējais tūrisms, un arī tā sauktā Baltijas burbuļa izveidei, kad pie mums citu iespēju trūkuma dēļ sabrauca arī kaimiņvalstu ceļinieki. Kā gadskārtējās Cēsu novada tūrisma jomas uzņēmēju tikšanās laikā nupat pastāstīja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) Tūrisma departamenta vadītāja Inese Šīrava, – vissmagākās sekas joprojām izjūt galvaspilsētas lielās viesnīcas, kuru darbība līdz šim bija orientēta tikai uz ienākošo tūrismu, konferenču centri un tūrisma aģentūras, kuru pakalpojumi vairs nebija vajadzīgi nevienam. Diez vai strupceļā nonākušajiem lauku tūrisma uzņēmējiem šīs ziņas raisa kādu līdzjūtību pret jomas lielajiem spēlētājiem, taču tas, kas raisīja manu kā vērotāja izbrīnu – ka arī šādā tūrisma uzņēmēju sanākšanā spēcīgāk par komersanta domāšanu strāvo nesekmīgas gaidas, kad kāds palīdzēs. Kā tieši mūs atbalstīs valdība, LIAA, pašvaldība? Kādēļ mums stāsta par plānoto Kosmosa centru un pieteikšanos Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam, kas nav droši un skars tikai Cēsis? Te nu gribas atgādināt – uzņēmējdarbība vispār nav lieta droša pati par sevi. Tikai tik, cik pats sevi apdrošināsi. Gan ikdienas ritējumā, gan kovida laikā, gan ATR – ir jāprot saskatīt savas iespējas noķert īsto vilni.

Šo pārliecību arī nostiprināja nejaušas sarunas ar vietējiem uzņēmējiem, kad gandrīz katrs atzina jau kādu brīdi briestošu ideju par jaunas naktsmītnes atvēršanu Cēsīs un apkaimē, tieši smeļoties iespaidā par šai pusei gaidāmo apmeklētāju plūsmas pieaugumu. Šādu plānu attīstīšana, protams, ir risks, taču no tā uzņēmējdarbībā izbēgt grūti.

Patlaban vēl kāda jauna pakalpojuma plānus nekaldina, tomēr iedvesmots par Cēsu pusē briestošajiem plāniem (Kosmosa centra pabeigšana līdz 2023.gadam, gatavošanās konkursam par Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2027.gadā) ir arī SIA “Cēsu plosti” pārstāvis Uldis Klezbergs. Viņš gan atzīst, ka attiecībā uz iecerēto izziņas centru gribētos vēl kādā veidā gūt pilnīgu pārliecību, ka tas tiešām būs. Idejas un projekta iniciatora Paula Irbina stāstījums bija konstruktīvs, tomēr ticības vēl pilnībā nav, ka tas kaut kur neapstāsies. Arī par pašvaldības aktivitātēm ceļā uz kultūras galvaspilsētas statusu uzņēmējs teic atzinīgus vārdus, piekrītot turpat paustajai domai “iegūsim, pat ja Cēsis neapstiprinās”. Viņaprāt, atbalsta formas – vai valsts vai pašvaldības veidotas – uzņēmēju virzienā ir tikai apsveicamas. Taču pašiem jāiet un jādara. “Vienmēr kaut kas varētu būt labāk,” mūžīgo dzīves paradoksu apliecina U.Klezbergs, kurš plostu, laivu un kempinga iznomāšanu gan formulē vairāk kā ģimenes hobiju, ne biznesu. Darbošanās citās uzņēmējdarbības jomās arī palīdzējusi viņam atbalstīt un attīstīt tieši šo darbošanos tūrismā. Tas, ko uzņēmējs nudien vairāk gribētu sagaidīt Cēsu pusē, būtu labāki ceļi un sporta, aktīvā dzīvesveida infra­struktūras pilnveidošana, kā arī vietvaras centieni iedzīvotāju skaita atgriešanā.

Mēs, protams, tik tiešām – un bez ironijas – nezinām, kas mūs sagaida kaut pēc kārtējās Krīzes vadības padomes sēdes. Tomēr labāk šos nezināmos faktorus paturēt prātā, ne gaidīt uz tiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *