Raksti

Viedokļi

Ar sapratni un aizvainojumu

Sarmīte Feldmane

Vakar ikviena ikdienā kaut kas mainījās. Mājsēde skar katru ģimeni neatkarīgi no tā, ko kurš dara.

“Druva” parunājās ar nejauši satiktiem cilvēkiem, taujājot, kas mainīsies ikdienā, ar ko turpmāk jārēķinās. Katram, protams, sava attieksme pret mājsēdi. Kāds uzreiz uzsver, ka tā ir nevajadzīgas muļķības, bet tūlīt atzīst, ka šajā situācijā cits lēmums būtu vēl lielāka muļķība. Kāpēc esam tieši tādā situācijā, arī katram savs vērtējums. Vairāki sarunas biedri, arī biškopis no Raunas Gatis Parandjuks uzskata, ka situācija tāda izveidojusies, valdībai nespējot vienoties, plēšoties un nemākot runāt ar cilvēkiem. “Viens stāsta vienu, cits kaut ko pretēju. Cilvēki nesaprot, kurā klausīties, katrs sāk uzticēties savam. Rezultāts ir tāds, kādu redzam,” saka raunēnietis. Viņš atzīst, ka pašam mājsēde nekādas būtiskas pārmaiņas dzīvē neieviesīs. “Patiesībā pērn bija tāpat. Cēsu tirgū vismaz varēs tirgoties, gadatirgu, citu tirdziņu nebūs. Tas, protams, ietekmēs iespēju pārdot,” saka G.Parandjuks.

Straupietes Inese Kļaviņas ģimenē aug trīs bērni, pati strādā. Vecākais dēls mācās 11.klasē Rīgas Tehniskajā koledžā, meita Straupes pamatskolas 5.klasē, bet jaunākā apmeklē sagatavošanas grupu. “Strādāju nakts maiņā, cepu maizi. No rīta atnāku mājās, parasti varu atpūsties. Tagad slodze būs lielāka, jo visi pa māju, ja bērniem viss kārtībā, nevajadzēs manu palīdzību. Arī jaunāko meitu uz dārziņu nelaidīšu, pati esmu mājās, arī brālis un māsa pieskata. Ja kļūst garlaicīgi, sastrīdas. Vasarā dzīvojās pa āru. Dēls ar mācībām tiek galā un ir pat priecīgs par attālinātām mācībām, jo pats var plānot laiku. Viņš palīdz māsām. Kad gāju skolā, uzdevumi bija citādi, tagad tie ir tik āķīgi. Neesmu pedagogs, maz ko varu palīdzēt. Ja bērni kaut ko nezina, sazinās ar skolotāju, ir grupas sociālajos tīklos, kur klases biedri kontaktējas. Tagad jau visi zina, kas un kā jādara. Pagājušogad bija daudz grūtāk.

Dēls dzīvoja kopmītnēs, uz Rīgu jābrauc, šie izdevumi ietaupīsies. Mums ir “Goda ģimenes karte”, līdz ar to atlaides braukšanai,” pārdomās dalās straupiete un vērtē, ka diezin vai dēls šogad brauks uz skolu Rīgā, jo maz ticams, ka epidemioloģiskā situ­ācija tik ātri mainīsies.

“Nebūs viegli, bet citiem noteikti ir daudz grūtāk. Maize vienmēr mājās ir, pārtikas veikals blakus, ja vēl kaut ko vajadzēs, dēls pasūtīs internetā. Mēs neko ietekmēt nevaram, tikai pataupīt nervus un neuztraukties,” saka Inese Kļaviņa.

Cēsniece Inga Tetere ar smaidu saka, ka telpas uzkopt attālināti nav iespējams, tā kā uz darbu varēs iet. “Uztrauc vienīgi tas, ka uz ielas drīkst būt līdz astoņiem vakarā. Man nav iespējams visu padarīt, jo agrāk par pussešiem sākt strādāt nevaru. Tagad jau darba vairāk nekā bija kādreiz, visas virsmas jādezinficē. Būs jāiet brīvdienās paveikt to, ko nepagūšu darbdienās.    Citādi ikdienā nekas nemainīsies. Bērni pieauguši, pašiem savas rūpes,” viedokli pauž  Inga Tetere.

IK “Taņas sēklas un ziedi” īpašniece Taņa Ozola veikaliņā Cēsu tirgū ada. Pircēju nav. Tā kā apkārt ir pārtikas tirgotāji, sēklu veikals ir atļautajos desmit procentos, kur pārtikas paviljonā drīkst tirgot ko citu. Otrs viņas veikals vecajā tirgū gan ir slēgts.

“No janvāra līdz Jāņiem man ir karstā sezona, tagad vairāk    esmu vērotāja, kā klājas citiem. Vēl kādam vajag kūdru, kādu mēslojumu. Tas, kas jāstāda rudenī, ir pārdots. Ja arī nedrīkstētu strādāt, tas zaudējumus neradītu,” pastāsta T.Ozola un atklāj: “Trešdien veikalā vecajā tirgū savukārt bijis daudz vairāk pircēju nekā pēdējā laikā. Pirka visu: kūdru, dārza instrumentus, arī sēklas nākamajam pavasarim. Arī pie manis pēdējās nedēļās ne viens vien pirka sēklas, sakot, ka nevar zināt, kā būs pavasarī. Labāk, ka jau nopirktas. Cilvēki ir nobijušies. Šķiet, pat ierobežojumi ir lieki, jo pēdējā laikā cilvēku mazāk, arī pēc pārtikas nāk daudz mazāk, piektdienās, sestdienās vēl, bet darbdienās ne,” stāsta T.Ozola un piebilst, ka rūpniecības preces taču var iegādāties attālināti. Arī viņa pavasarī tā strādāja – pircēji piezvanīja, pasūtīja, tad nāca pakaļ vai saņēma pastā, pakomātā.

Pensionāri Aija un Aivars Rudzīši no Līgatnes pat tā kā sadusmojas, kad tiek jautāts par pārmaiņām ikdienā. “Mazmeitai 13.novembrī paredzētas kāzas. Ko darīt, viņa visiem prasa, ieskaitot    dažādas iestādes. Bija paredzētas skaistas, pat lielas kāzas, ap 70 cilvēku, cik drīkstēs sanākt kopā, vai drīkstēs? Domā, ka kāzas jāatceļ, bet uz kuru laiku? Tik traki gan dzīvē nav gājis,” stāsta Aija, bet dzīvesbiedrs ieskicē citu problēmu: “Vai tā nav muļķība, ka bērēs, kas notiek aukstā kapličā, tad ārā pie kapa, drīkst piedalīties 20 cilvēki? Vai tā nav necieņa? Saprotu, ka nedrīkst rīkot mielastu, bet atvadīties taču jāļauj. Tad kaut vai dara tā, kā atvadoties no augstiem vīriem, pa diviem metriem pavadītāji iet apkārt zārkam, atstāj puķes un dodas prom. Neviens neuzkavējas, nesatiekas. Saprotu, situācija ir traka, bet pats un apkārtējie ir darījuši visu, lai tā nebūtu, citi dzīvojuši zaļi un gavilējuši, ciešam visi. Ir aizvainojums. Ne tikai man un ne jau par to, ka veikali slēgti vai nevar aiziet pie friziera. Par nerēķināšanos ar cilvēkiem, bet runāšanu par cilvēktiesībām.”

Šovasar astoņos vakarā ziņas noteikti noklausīsies daudz vairāk televīzijas skatītāju nekā citkārt. Sācies laiks, kuram nu jau pazīstamais nosaukums – mājsēde un komandantstunda.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *