Raksti

Viedokļi

Abrenes ēnā

Abrenes vārds pašlaik tiek locīts visos iespējamos un neiespējamos veidos. Tā vien liekas, ka runa ir tikai par šo no Latvijas atdalīto novadu, kura dēļ vairāk nekā desmit gadus nevar noslēgt un parakstīt robežlīgumu ar Krieviju. Bet vai pie vainas ir tikai Abrene?

Cenšos saprast gan tos, kuri Abreni uzskata par Latvijai neatņemamu sastāvdaļu, gan tos, kuru interesēs ir šo novadu svītrot no mūsu valsts kartes. Katram ir sava taisnība. Atsakoties robežlīgumu parakstīt bez piebildes, ka Abrene no 1920. gada līguma laikiem pieder Latvijai un ir nelikumīgi atņemta, protams, zaudēsim divus procentus Latgales zemes un arī pretenzijas to kādreiz atgūt. Neapšaubāma taisnība ir tiem, kuri apgalvo, ka Abrene Krievijai pievienota okupācijas laikā, tātad pretlikumīgi. Ja Krievija šo faktu atzītu, tā atzītu arī okupāciju, ko konsekventi noliedz. Tādēļ ir skaidrs, ka Abrenes pieminēšana līguma sakarā tā parakstīšanu atkal atstums uz neparedzamu laiku. Skaidrs arī tas, ka šī patiesība zināma abām līgumslēdzēju pusēm.

Tagad par to, vai un kādēļ līgums jāslēdz šogad, ja tas gaidījis tik daudzus gadus. Steidzinātāji apgalvo, ka pašreiz ir visizdevīgākais brīdis, jo nevar zināt, kas nāks pašreizējā Krievijas prezidenta vietā pēc viņa pilnvaru izbeigšanās, un Krievija, iespējams, varētu būt piekāpīgāka vairākos jautājumos sakarā ar vēlēšanos radīt labākas attiecības ar Eiropas Savienību.

Ko Latvija iegūtu pēc sekmīgas līguma noslēgšanas? Tā varētu būt ciešāka ekonomiskā sadarbība, kas būtu izdevīga abu pušu biznesmeņiem un kaut kas atkristu nodokļu veidā arī valstij. Varētu runāt par ciešāku sadarbību arī citās dzīves jomās. Un kā ar negatīvo pusi? Jau pieminēju faktu par Krievijas nostāju okupācijas jautājumā un par to, vai robežlīgums tiek slēgts ar atjaunoti neatkarīgu vai jaunu neatkarīgu valsti, kas veidojusies no PSRS republikas. Tas ir dziļi nozīmīgs jautājums, kas var pilnībā mainīt vēsturisko aspektu un uz mūžīgiem laikiem Krieviju atbrīvot no morālas un materiālas atbildības par Latvijas valstij nodarītajiem kaitējumiem. Loģiski: ja valsts nav bijusi okupēta, bet brīvprātīgi iestājusies PSRS, tad par visu jāatbilst pašai valstij, nevis PSRS mantiniecei – Krievijas Federācijai. Reizē ar līguma noslēgšanu var pastiprināties Krievijas spiediens mūsu iekšpolitikas jautājumos, tā sauktajā minoritāšu problēmā. Neko īpaši labu neparedzu arī investīciju jomā, lai gan mūsu ”virsotņu” ekonomisti uz to liek lielas cerības. Jo lielāki kapitālieguldījumi no Krievijas puses ieplūdīs mūsu valstī, jo lielāks var kļūt ekonomiskais un, protams, arī ideoloģiskais spiediens, kā sekas grūti paredzamas. Jo vairāk objektu savā īpašumā iegūtu kaimiņu magnāti un valsts uzņēmumi, jo mūsu atkarība kļūtu lielāka.

Manuprāt, pats galvenais jautājums: vai Krievijai var uzticēties? Pēc manas pārliecības – ne pārāk. Kamēr neizmainīs Krievijas himnu, kamēr neatjaunos krustu uz Kremļa Spasas torņa, kamēr Ļeņinu neaizvāks no mauzoleja un godīgi neapbedīs, visa šīs valsts iekšpolitika nepatīkami ož pēc PSRS, un nebūs cerību, ka mūsu lielais kaimiņš ies pa demokrātijas ceļu un kļūs par prognozējamu un uzticamu partneri.

Paredzu, ka līgums tiks parakstīts un ka kaut kāds labums no tā būs. Kaut vai tas, ka labāk izskatīsimies ES acīs, jo būsim nostiprinājuši savienības austrumu robežu; varēsim sadarboties jaunu robežpunktu veidošanā un modernizācijā, ērtāka kļūs vīzu politika starp abām valstīm un, protams, mazināsies spriedze preču un pakalpojumu apmaiņā. Visvairāk, neapšaubāmi, iegūs biznesmeņi, galvenokārt tie, kuri jau tagad cieši saistīti ar Krievijas tirgu.

Būs lielāks kaimiņvalsts spiediens valodu jautājumā, kam neatsveramu palīdzību sniegs mūsu bēdīgi slavenie ”minoritāšu aizstāvji”. Tāpat pastiprināsies spiediens, saistīts ar varbūtējām ekonomiskām represijām pilsonības jautājumā. Starp citu, tas viss var parādīties arī robežlīguma pielikumos, var būt tikai kā draudzīgs mājiens, tēvišķīgs norādījums auglīgai turpmākai sadarbībai…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *