Ziņas

Sabiedrība

Vēsture dara bagātākus

Veltījums. Pie Cēsu Jaunās pils, kur pirmās brīvvalsts laikā bija dislocēts 8.Daugavpils kājnieku pulks, Zemessardzes pūtēju orķestris atskaņoja īpašu skaņdarbu – šī pulka maršu.Foto: Jānis Gabrāns

Kultūras mantojuma dienu šī gada tēma Latvijā ir Latvijas Republikas dibināšana un attīstība. Katrā novadā tika meklēts īpašais. Cēsnieki izcēla Jaunās pils saistību ar armijas pirmsākumiem, raunēnieši uzsvēra pirmos vērienīgos arheoloģiskos izrakumus jaundibinātajā valstī, kas notika Tanīsa pilskalnā.

Cēsu Jaunā pils Latvijas armijas vēsturē

Cēsīs Eiropas Kultūras mantojuma dienu iezīmēja izstādes “Latvijas Republikas bruņotie spēki: izveide un mājvieta Cēsu pilī 1918 – 1940” atklāšana. Ar šo atvērta kāda ļoti interesanta, bet ne pārāk plaši zināma lappuse pilsētas un Jaunās pils vēsturē. Cēsu Vēstures un mākslas muzeja direktore Kristīne Skrīvere, Vienības laukumā pie Uzvaras pieminekļa atklājot Kultūras mantojuma dienu, teica: “Uz­manība veltīta notikumiem un kultūras pieminekļiem, kuriem laiku gaitā bijusi nozīmīga loma Latvijas vēsturē. Mēs to veltām Cēsu Jaunajai pilij kā Latvijas armijas mājvietai brīvvalsts pirmajos gados.

Latvijas bruņotie spēki un Cēsu pils – grāfu Zīversu dzimtas dzīvojamā ēka – pirmajā mirklī varētu likties nesavienojamas lietas, taču varas mainījās, Zīversi mājvietu atstāja. Tās bija vienīgās lielākās brīvās telpas, kur 1918.gada decembra sākumā izvietot jaunās Latvijas valsts armijas Cēsu rotas kareivjus.”

K.Skrīvere arī uzsvēra, ka tieši Cēsu Jaunajā pilī dibināta pirmā Latvijas militārā vienība Cēsu rota, vēlāk te apmeties Latvijas armijas 8.Daugavpils kājnieku pulks.

Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Vidzemes reģionālās nodaļas vadītāja Ilze Liekniņa uzsvēra, ka cilvēce nevar pastāvēt bez atmiņas, bez savas vēstures: “Tikai zinot pagātni, mēs redzam jēgu nākotnei. Kultūras mantojums ir viens no katras valsts identitātes un stabilitātes garantiem. Latvijas iedzīvotājiem ir laimējies dzīvot skaistā, ar vēstures liecībām bagātā zemē. Varam būt lepni ar savu vēsturi, ar paveikto valsts neatkarības izcīnīšanā. Mums jānovērtē un jāmāk saglabāt pieminekļus un vietas, kas atgādina par neatkarības iegūšanu, tā informāciju nododot nākamajām paaudzēm.”

Pēc uzrunām, Zemessardzes pūtēju orķestra maršam skanot, visi devās uz Cēsu Jauno pili, kur orķestris atskaņoja īpašu skaņdarbu – 8.Daugavpils kājnieku pulka maršu-, jo tieši šī armijas daļa bija dislocēta Cēsīs.

Jaunās pils pirmajā stāvā līdz novembra beigām būs aplūkojama izstāde “Latvijas Republikas bruņotie spēki: izveide un mājvieta Cēsu pilī 1918 – 1940”, kas vēsta par Latvijas armijas dzīvi Jaunajā pilī. Izstāde atklāj arī kādu līdz šim nezināmu faktu, proti, 1918.gada decembrī vairākas dienas pilī uzturējies Latvijas armijas pirmais virspavēlnieks pulkvedis Oskars Kalpaks. To savās atmiņās minējis galvenā štāba vecākais adjutants V. Dāle.

K. Skrīvere “Druvai” atzina: “Tas ir jaunatklājums. Vienmēr liekas, ka viss zināms, viss izpētīts, bet, tiklīdz kādam konkrētam pasākumam, izstādei gatavojoties, sāc rakt dziļāk, atklājas arvien jauni, nezināmi vēstures fakti. Veidojot izstādi, nolēmām izcelt Cēsu pili kā Latvijas armijas mājvietu visā neatkarīgās Lat­vijas pirmajā pastāvēšanas posmā, jo armija un drošība ir būtisks valsts stūrakmens.”

Izstādi veidoja muzeja speci­āliste Dace Cepurīte, kā zinātniskais konsultants darbojās Tālis Pumpuriņš, kurš pasākuma atklāšanā ieskicēja tā laika notikumus, pastāstot, ka Vidzemē bija plānots dibināt vairākas Latvijas armijas rotas, taču vienīgā kaujas spējīgā rota tika saformēta Cēsīs virsleitnanta Artūra Jansona vadībā, jau pēc dažām nedēļām tā iesaistījās karadarbībā. T.Pumpu­riņš arī pastāstīja, ka pēc kazarmu uzcelšanas Valmieras ielā karavīri pārcēlās uz dzīvi tur, taču 8.Daugavpils kājnieku pulka štābs un virsnieku klubs palika Jaunajā pilī.

Eksponētajās fotogrāfijās redzama armijas dzīve. Pirmo reizi apskatei izlikti dokumenti par dienas režīmu, noteikumi par karavīra uzturu. Aplūkojamas pulka atšķirības zīmes, sadzīves priekšmeti, bet T. Pumpuriņš kā īpašu eksponātu akcentēja jaunieguvumu muzeja krājumā – art deco stila dīvānu, kas 1937.gadā dāvināts 8.Daugavpils kājnieku pulka virsniekam Jānim Rozēnam par 25 gadu dienestu. To apliecina piestiprinātā plāksnīte ar veltījumu komandierim.

Tanīsa pilskalnā sāka popularizēt arheoloģiju

Raunā Tanīsa kalnā vējš plandīja senās fotogrāfijas un šodienas jaunās paaudzes fantāziju darbus par raunēniešiem tik pazīstamo vietu. Eiropas Kultūras mantojuma dienās Raunā godā tika celts viens no Latvijas lielākajiem pilskalniem. Latvijas Arheologu biedrība Tanīsa kalnu izraudzījusies par gada arheoloģijas pieminekli. Eiropas Kultūras mantojuma dienās tajā plīvoja Kultūras dienu karogs.

“Šis ir Eiropas Kultūras mantojuma gads, un mums izdevies izcelt vienu arheoloģisko vietu ar tās nozīmību, kas atbilst šīgada tēmai. 1927.gads ar paraugizrakumiem Tanīsa kalnā Latvijas vēsturē atzīmējams kā gads, kad jaundibinātajā Latvijas valstī neatkarīgā pieminekļu valde rādīja gan praktisku darbību, gan popularizēja arheoloģiju. Tanīsa kalns ir pelnījis, ka to ceļ godā. Tas ir Latvijas vēstures mantojums,” sacīja Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne un uzsvēra, ka raunēnieši var lepoties ar to, kas ir Raunā, un stāstīt citiem.

Raunas muzeja vadītāja Ieva Plētiena atgādināja, ka tieši Tanīsa kalnā notika vieni no pirmajiem vērienīgākajiem arheoloģiskajiem izrakumiem Latvijas vēsturē. Tos rīkoja pieminekļu valde. Par izrakumu nozīmīgumu liecina arī tas, ka tos apmeklēja Valsts prezidents Gustavs Zemgals, izglītības ministrs Rainis. Izrakumi arī dokumentēti filmā “Senču pilskalnā”.
Raunas novada domes priekšsēdētāja Evija Zurģe ar lepnumu atzina, ka pagastā ir daudz kultūrvēsturisku vērtību, iepriekšējo paaudžu atstātā mantojuma. “Esam iemācījušies dzīvot mijiedarbībā, neaizmirstot kultūras mantojumu, to iekļaujot ikdienas dzīvē. Vai tas Latvijai ir 99. vai 101. gads, mēs pret novada kultūras pieminekļiem izturamies vienādi, tie ir mūsu ikdiena,” atzina novada vadītāja.

Tanīsa kalns raunēniešiem vienmēr bijis nozīmīgs. “Tas tāpat kā Staburags un pilsdrupas ir viens no Raunas simboliem. Tas bijis un būs iecienīta atpūtas vieta, kur iedvesmoties,” uzsvēra I.Plētie­na.

Tanīsa kalna pakājē izcilā latviešu arhitekta Paula Kundziņa projektētajā daktera Skaidrā mājā, vēlāk pazīstamā ārsta Jāņa Zālīša mājā, kur tiek iekārtots muzejs, interesenti veltīja laiku Tanīsa kalna un Latvijas pilskalnu vēstures izpētei. Ar lasījumiem piedalījās arheologi Juris Urtāns, Sandra Zirne un Ritvars Ritums. Tika rādīta 1927.gadā uzņemtā filma “Senču pilskalnā”.