Šodien aizņemtais un mūždien skrejošais cilvēks ikdienas steigā cenšas ienest mazliet prieka un mājīguma. Par to liecina ēdiena izvēle, jo dodamies turp, kur smaržo un garšo kā mājās, meklējam vietu, kur iespējams uz brīdi atpūsties un aizmirsties no steigas. Bērnu bildīte uz galda, mīļš glāsts, silta balss vai dzirdīgas ausis nestundā – dod miera un stabilitātes sajūtu.

Ēdiens latvieša gaumē

Latvietim labi tur, kur omulīgi raisās sarunas un var paēst tik gardi kā mājās. Par to Inita Ķirse, Bērzkroga “Bistro” īpašniece, pārliecinājusies ne reizi vien.

“Bistro” klienti lielākoties ir vīrieši, tāpēc vēderpriekiem visvairāk pieprasīta gaļa. “Otra lieta, ko esam iemācījuši saviem klientiem – vīriešiem -, ir ēst salātus. Pirms pieciem gadiem bija ļoti niecīgs dārzeņu patēriņš, tagad tas ievērojami daudzkāršojies, un, ja pavērosiet, pilnīgi visi vīri pie otrā ēdiena ņem klāt salātus,” stāsta Inita.

Bistro saimniece atzīst – lai apmierinātu cilvēku pieprasījumu pēc ēdiena ar mājas garšu, bistro dārzeņus iepērk no apkārtējām saimniecībām. Ziemā vajadzīgi arī klasiskie pelēkie zirņi ar speķi: “Cilvēki labprāt ēd zirņus, bet tas nav pats pieprasītākais ēdiens. Vispār zirņi un pupas nav top produkts, turpretī kartupeļi gan ir lielā cieņā. Ja var ticēt audzētājiem, tad mēs pēc apjoma pat esam lielākais kartupeļu patērētājs savā reģionā.”

Pieprasītākie ēdieni ir kartupeļi, karbonāde un kāposti, bet tagad klasiskos kāpostus izskauž svaigo salātu dažādība. “Par to ļoti liels prieks. Dārzeņi garšo un tos pērk visu gadu, nerunāsim par trim vasaras mēnešiem, kad visiem dārzos aug savi labumi. Raugām, lai dārzeņi, kas pieejami “Bistro”, ir no pašu un tuvējiem kaimiņu novadiem. Sadarbojamies ar vietējiem zemniekiem,” atklāj Inita Ķirse.

Vasarā “Bistro” klienti iecienījuši auksto biešu zupu, tad otrā vietā ir gaspačo un trešajā – baltā aukstā zupa. Savukārt ziemā lielāks pieprasījums ir pēc soļankas. “Jo aukstāka ziema, jo vairāk ēd soļanku, bet latviešiem garšo arī borščs un skābu kāpostu zupa. Viss atkarīgs no laikapstākļiem. Turklāt darbdienas ēdienkarte ļoti atšķiras no brīvdienu piedāvājuma. Ģimenes grib izsmalcinātāku ēdienu, vairāk prasa siera zupas un arī laša zupu,” stāsta Bērzkroga “Bistro” īpašniece. Īsti latvisks saldais ēdiens, klientuprāt, ir maizes zupa un rīvētas zemenes ar biezpienu vai putukrējumu.

Pēc darba dienas Inita dodas mājas, un arī vakarā jādomā par ēdiena gatavošanu. “Mājās vienmēr gatavoju, jo man ir četri dēli. Lielie dēli paši arī fantastiski gatavo, īpaši kaut ko no Austrumu virtuves,” pastāsta Inita. “Bistro” saimniece pārliecinājusies, ka vīrieši ir ļoti labi pavāri, un saka, ka darbs virtuvē ir ļoti smags. Katlu tilpums mērāms desmitos litru, bet karbonādes gabali skaitāmi simtos. “Vīrieši nebaidās eksperimentēt. Sievietes ir daudz konservatīvākas, kā mamma mācīja, tā arī taisīs. Vīrietis gatavošanas procesiem pieiet brīvāk un radošāk. Diemžēl vīriešiem – pavāriem (un dažām sievietēm) ir viena cita problēma, tas ir ne-draugs alkohols. Man dzīvē nācies strādāt kopā ar dabas dotiem talantīgiem pavāriem, kuri diemžēl nevar strādāt šī iemesla dēļ,” pārdomās dalās bistro saimniece.

Inita ir daudz ceļojusi, un viņai vistuvākā esot ķīniešu virtuve: “Trešajā dienā man nav gribējies mājas ēdienu, bet, kad divus mēnešus padzīvoju ārzemēs, tad gan kārojas klasiskā karbonāde. Es ļoti labi piemērojos dažādiem apstākļiem, un man patīk degustēt vai eksperimentēt. No pieredzes varu pateikt, ka tāda gaļa, kāda ir Brazīlijā un Argentīnā, nav nekur citur pasaulē, savukārt tādi dārzeņi, kādi ir Indijā, arī citur nav. Tomēr nevienam nav tādas rupjmaizes kā mums.”

Bērzkroga “Bistro” saimniece atzīst, ka tieši rupjmaize radiem un draugiem tālumā dod mājas sajūtu, un tāpēc ciemojoties vienmēr līdzi tiek paņemts maizes klaipiņš. Kā vēl viens gardums, ko ārvalstīs dzīvojošie tautieši vēlas no mājām, esot biezpiena sieriņi. Dažkārt vasarā pietrūkst pazīstamā kefīra un skābā krējuma. Tātad, lai cik tālu nebrauktu, – mājas sajūtu var censties iedzīvināt ar latvisko smeķi.

Ģimene ir lielākā laime

* SAGLABĀ OPTIMISMU. Anna Štāle gaida bērnus atbraucam ciemos, jo mājīgums ir tad, kad visi kopā var ieturēt maltīti. Foto: MĀRIS BUHOLCS

“Kraujās” satiekam Annu Štālu. Mājniekus piemeklējusi nelaime. Pirms pāris dienām nodedzis piemājas šķūnītis. Taču, kā viņa pati teic, tieši nelaimes ir tās, kas visus ļoti vieno un parāda ģimenes patieso vērtību. Anna atzīst, ka mājas sajūtu rada ģimene un tie mirkļi, kad visi sabrauc kopā. Diemžēl tas esot reti, jo bērni kur nu kurais, lielākoties prom tālumā, viņpus Latvijas robežai.

“Mājas sajūtu dod ēdiena smarža un ģimeniskas sarunas pie klāta galda. Tieši bērni un mazbērni iedod to īpašo, bet žēl, ka visi ir projām. Atbrauc ciemos, pavada šeit mēnesi atvaļinājuma un atkal atvadās. Galvenais, lai visiem būtu labi. Lai bērniem un mazbērniem veselība, lai veicas darbā un skolā, par to vien domāju. Mamma jau visus mīl un grib, lai visiem bērniem ir labi,” pārdomās dalās veselaviete.

A.Štāla saka, ka jūt arī bērnu ilgošanos pēc mājām Latvijā un domā par viņu, sūta apsveikumus, vienmēr atceras un zvana, lai parunātos. Dzirdot mīļo cilvēku balsis, attālums satuvina: “Gribu pateikt visiem, visiem paldies – gan radiem, gan kaimiņiem, kuri te apkārt. Visi esam draudzīgi. Neviens nekad neatsaka, piedāvājas palīdzēt, kad vajag.”

Reiz “Kraujās” bijuši mājdzīvnieki. Kaķi un sunīši devuši savu prieku, arī kūtī mitinājušās vistas un govis: “Kad ārā bija lopiņi, man patika, ka bija gan minka, gan suns, bet istabā gan nelaidu. Man vienmēr šķitis, ka laukos dzīvniekiem jādzīvo ārā. Tagad mājdzīvnieku nav un arī kūtiņa tukša, bet radībiņas nāk ciemos, jo mans pagalms vienmēr suņu un kaķu nopēdots.”

Kundze, par spīti nesen notikušajai nelaimei, smaida un ir optimistiska, jo tūlīt jāsteidz cept pankūkas, ko pasniegt radiem, kuri ķērušies pie sadegušās ēkas sakopšanas darbiem.

Lai ir kā mājās

* JĀBŪT RADOŠAM. Annai Rāvičai ir daudz mīļa padomā, lai bērniem radītu mājīguma sajūtu. Foto: MĀRIS BUHOLCS

Veselavas bērnudārza “Vālodzes” audzinātāja Anna Rāviča ik dienas strādā ar mazajiem pirmsskolas vecuma bērniem un kopā ar kolēģēm mēģina bērniem radīt mājas sajūtu.

“Simtprocentīgi mēs to nevaram, taču cenšamies tādai maksimāli pietuvināties. Mājas ir mājas, un vecāki ir paši mīļākie. Taču, protams, katrs bērns grupiņā tiek uzmanīts, samīļots, jo pa dienu audzinātājas un auklītes viņiem ir mammas vietā,” saka Anna.

Bērnudārza kolektīvs cenšas iekārtot vidi atbilstoši visām mājīguma sajūtām un gādā, lai mazajiem “Vālodzēs” būtu interesanti, lai mazie resgaļi pēc iespējas labāk justos, pavadot te lielāko dienas daļu. Te bērnam ir viss, kas viņu interesē. Daudz ko viņi apgūst, kopīgi darbojoties.

No rītiem bērni uz dārziņu nākot priecīgi, jo ļoti grib satikties ar draudziņiem. Starpgadījumi agrajās stundās, kad jāatvadās no vecākiem, “Vālodzēs” gadās reti, bet, ja kas ne tā, Annas audzinātāja paņem klēpī, uzklausa mazā cilvēka lielo bēdu un, ja vajag, arī notrauš asariņu no sārtā vaiga.

“Mums visi bērni nepaliek dārziņā uz visu nedēļu, ir arī tādi, kuri vakarā iet mājās. Gadās, ka tas bērniņš, kuram jāpaliek uz visu nedēļu, pirmdienā atnāk kreņķīgs un nedēļas beigās viņam paliek pavisam grūti. Lai kā cenšamies bērnudārza telpās radīt mājas sajūtu, mazie jau ceturtdienā jūt, ka tuvojas piektdiena, un gaida, kad mamma brauks pakaļ, tāpēc pēdējās divas nedēļas dienas viņi pavada, lielākoties gaidot,” pārdomās dalās audzinātāja.

Lai mazinātu bērna neatlaidīgās gaidas, audzinātājas cenšas pastiprināti radīt emocionāli pozitīvu gaisotni. “Mēs ejam rotaļās, spēlējam spēles. Vakaros skatāmies multipliklācijas filmas,” saka Anna.

Anna Rāviča bērnudārzā strādā vairāk nekā 30 gadus un var salīdzināt, kā mainījušies vecāki, kā bērni. Pirmsskolas skolotāja apstiprina, ka pārmaiņas izjūt: “Kādreiz vecāki vairāk rūpējās par bērniem. Tagad sabiedrībā ir daudz audžu ģimeņu. Pirms 30 gadiem tētis un mamma kopīgi audzināja savas atvases, tagad uzkrītoši daudz redz vientuļās mammītes. Tāpēc bērni mūsdienās ir nervozāki un satrauktāki, jo katram bērnam gribas abus vecākus.” Audzinātāja uzsver, ka ne jau viss ir tikai drūms un slikts – kopumā ir pat labi, taču daudzu gadu griezumā atšķirības var pamanīt. Domājot par vides maiņu bērnudārza “Vālodzes” telpās, kolektīvs ir ļoti radošs, jo pirmajā vietā ir mazās sirsniņas mājīguma sajūta.